Salacgrīvas vidusskolas 11.klase devās izzinošā mācību ekskursijā mūsu novadā, piedaloties iniciatīvas ”Latvijas Skolas soma” projektā. Šī iniciatīva nodrošina Latvijas skolas vecuma bērniem un jauniešiem iespēju klātienē pieredzēt Latviju, iepazīt Latvijas kultūrvērtības, tādējādi spēcinot piederības sajūtu un valstisko identitāti.
Tā kā Salacgrīvas novadā ir daudz kultūras objektu, kas saistīti ar Latvijas attīstību dažādos laikmetos un vēsturiskajās iekārtās, tad nolēmām iepazīt nozīmīgākos objektus tuvākajā Salacgrīvas apkaimē, un tā ir pilsēta Ainaži.
Ainaži tagad ir pavisam neliela piejūras pilsētiņa, bet Latvijas vēsturē tai ir liela loma. Pilsēta izveidojusies sena lībiešu ciemata vietā. Par nosaukuma izcelšanos ir vairākas versijas – tas cēlies no igauņu valodas ar nozīmi “ceļš , kas iebraukts, vedot sienu no jūrmalas pļavām” vai no lībiešu vārda ar nozīmi “vienīgais”. Ainažu uzplaukums bija no 1864. gada, kad tika atvērta jūrskola, līdz Pirmajam pasaules karam. Devāmies uz Ainažu jūrskolas muzeju, lai uzzinātu vairāk par to laiku, kad šeit noritēja aktīva sabiedriskā dzīve. 1864. gadā Ainažos tika atvērta pirmā tā sauktā jaunā tipa jūrskola. Krišjāņa Valdemāra aicināti, turīgākie apkaimes zemnieki ziedoja līdzekļus, lai varētu šādu skolu nodibināt, kur mācības bija par brīvu un varēja mācīties dzimtajā valodā. Pēc tam šāda tipa jūrskolas tika dibinātas arī citviet, bet Ainažu jūrskola ir aizsākums latviešu nacionālajai jūrniecībai, un Kr.Valdemāra aicinājums latviešu tautas pirmās atmodas laikā nav zaudējis nozīmi arī šodien: ”Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!”
Muzejā, klausoties gides stāstījumā un aplūkojot muzeja eksponātus, var daudz uzzināt gan par skolas darbību, izcilajiem skolotājiem un izcilajiem kapteiņiem, var novērtēt latviešu jūrnieku uzņēmību, izturību un drosmi, būvējot kuģus un ar tiem dodoties vai visas pasaules lielajos ūdeņos.
Ainažu ugunsdzēsības muzejā uzzinājām par Ainažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsturi. Tā kā muzejs ir izvietots vienā ēkā ar biedrības telpām, tad varējām iepazīties ne tikai ar vēsturiskiem muzeja eksponātiem, bet arī redzēt transportu un ekipējumu, ar ko strādā ugunsdzēsēji ikdienā.
Protams, ka mācību ekskursijā apskatījām visu, kas ievērības cienīgs Ainažos un ar ko varam lepoties. Par pagātnes vareno attīstību liecina Ainažu mols. Ainažu osta tika izbūvēta 20. gadsimta sākumā, mola galvenais būves nolūks bija ierīkot šaursliežu dzelzceļa atzarojumu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai ar kuģiem atvesto labumu izcelšanu krastā un tālāku pārvadāšanu padarītu ērtāku. Pirmais pasaules karš būvdarbus pārtrauca, bet vēl šodien mols ir kā liels mūris – tā garums krastā ir 361 metrs, līcī – 482 metri. Pa ceļam no mola apskatījām vecās Ainažu bākas – gan to, kas atrodas pretī vecajam ceļam (celta 1930.gadā) un joprojām rāda jūrniekiem ceļu, gan 1926.gadā celto, kas pēc nogrimšanas jūrā no tās izcelta un uzstādīta kā kultūras piemineklis Valdemāra ielas malā. Par seno laiku godību liecina arī Ainažu stacijas māja un Veides pils: 1902. gadā to cēlis Mārtiņš Veide – viens no Ainažu pilsētas un jūrskolas dibinātājiem. Šodien tā atzīta par Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, žēl, ka tā pamazām iet bojā. Ainažos ievērojama ir arī Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīca (celta 1895.gadā). Ar igauņu un latviešu līdzdalību izveidojās pareizticīgo draudze, jo Krievijas cars solīja zemi tiem, kas pāries pareizticībā. Blakus skaistajai baznīcai tika uzcelta arī draudzes skola un mācītājmāja. Baznīcas darbība tika pārtraukta 1958. gadā, bet draudze to atguva 1995. gadā, un šodien tur notiek arī luterāņu dievkalpojumi. Pa ceļam vēl apskatījām Ainažu jauno estrādi, kas tapusi pirmā pilsētas galvas Jāņa Asara kādreizējā dārzā, un mācību ekskursijas beigās atgriezāmies pie jūrniecības tēmas: Ainažu jūrmalā ir piemiņas akmens Baltā saule – veltījums Kr. Valdemāram. Viņš gribēja, lai latvieši brauc plašā pasaulē ar saviem būvētajiem buriniekiem, saules zīme te ieguļ kā dabas klēpī, un uz noapaļotās akmens virsmas tēlnieks V. Titāns iekalis pasaules kartes daļu, ko šķērso taisna bronzas līnija.
Ainažu veco jūrnieku kapos pieminējām viņu mūžus, un tad jau ceļš mājup.
Domāju, ka katram ir, ko pārdomāt pēc šādas mācību ekskursijas. Citam vairāk, citam mazāk, bet veco jūrnieku dzīvesstāsti ir iedvesmojoši. Ja 19. gadsimta vidū zemnieki varēja mācīties, gūt zināšanas, būvēt kuģus un doties pasaules jūrās un okeānos, kas šodien liedz jauniešiem piepildīt savus sapņus?
Salacgrīvas vidusskolas latviešu valodas skolotāja
Inta Balode
