Pārsla Zvejniece
(03.12.1968. – 09.02.2012.)
Es nekur neaizeju,
Tikai dažreiz nebūšu klāt…..
Apbrīnojami atvērts, gaišs cilvēks ar prasmi atrast īstos vārdus īstajos brīžos. Neizsīkstoša enerģija un apbrīnojamas darbaspējas, tādas, kas aizrauj ne tikai pašu, bet arī līdzcilvēkus. Pārslas degsme darbā un vēlme visu izdarīt pamatīgi, līdz galam, no sirds – tās bija tās īpašības, kas radīja gan cieņu, gan apbrīnu kā no kolēģu, tā arī no skolēnu un viņu vecāku puses. Talants strādāt ar bērniem laikam ielikts šūpulī, jo likās, ka tas nekad nesagādāja grūtības un nekad nebija tā, ka Pārslai pietrūktu spēka, viņa atdeva sevi bērniem tā, it kā tie būtu viņas pašas bērni, protot gan samīļot, gan uzmundrināt, gan sabārt tā, ka bērns to saprata ar sirdi. Katru bērnu viņa pieņēma kā Dieva dāvanu, kuram atvēlēta vieta šajā pasaulē un prata pieņemt viņus, kādi viņi ir, arī tiem, kuriem dažkārt neveicās, vienmēr tika atrasts kāds saprotošs vārds, kas ceļ viņu pašapziņu. Visu, ko bērni un kolēģi darīja no sirds, kā viņa pati, Pārsla ļoti augstu novērtēja. Viņai nepieņemama bija liekulība un izrādīšanās. Viņa bija laba organizatore, kolēģe un draugs, aktīva un atsaucīga visos pasākumos, laba mācību pārzine, pie kuras vienmēr varēja atnākt pēc padoma, rast atbalstu un sapratni. Īpašs cilvēks viņa bija savai audzināmajai klasei, ar kuru kopā pavadīti gandrīz divpadsmit gadi.
Pārsla bija mūsu skolas dvēsele un labais gariņš, caur un cauri mūsējā -dzimusi salacgrīviete, beigusi Salacgrīvas vidusskolu, 1989.gadā, vēl nepabeigusi studijas Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā, uzsāka darbu savā skolā kā sākumskolas skolotāja. 1998.gadā viņa ieguva maģistra grādu pedagoģijā, bet 2007.gadā viņa pabeidza Latvijas universitātes pedagoģijas fakultāti un ieguva pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja kvalifikāciju. Pārslai patika mācīties un apgūt ko jaunu, viņa mudināja to darīt arī citiem kolēģiem, sakot, ka izdosies, ka mēs esam gudri un talantīgi, iesaistot mūs ESF projektos pedagogiem.
Pārsla ļoti rūpējās par savu ģimeni- vīru un abiem dēliem, lai tikai viņas tuvajiem cilvēkiem būtu labi. Kopa dārzu un puķes, ilgus gadus dejoja tautas dejas, daudz ceļoja. Vienmēr smaidoša, optimistiska, labestīga, aizrautīga, atvērta visam jaunajam – tādu mēs mūsu Pārsliņu paturēsim savās sirdīs un atmiņās.
Vien tikai savu mīlestību varam,
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz.
Dalām sāpju smagumu ar Pārslas un Ginta Zvejnieku tuvajiem cilvēkiem, viņus pāragri zaudējot, īpaši ar 11.a klases skolnieku Edvardu Zvejnieku un skolotāju Baibu Runci.
Salacgrīvas vidusskolas kolektīvs
