“Laime nav dvēseles trīsas, bet mīļajiem dāvātais laiks.
Laime – vien mirklis īss, starp brīvajiem, uzplaucis vaigs.
Laime ir saskaņā būt ar dvēseli savu un pasauli šo.
Laime ir mieru sev gūt, caur nemieru savu iemantot to.”
Ar šādiem vārdiem 12. maijā 12.klases skolēni iesāka savu pēdējo mācību dienu Salacgrīvas vidusskolā.
Uz pēdējo mācību stundu viņus ieveda, protams, mazie pirmklasnieki.
“Mēs, 12.klases skolēni, pateicamies jums par agrajiem rītiem un vēlajiem vakariem mācot mūs, par jūsu sapratni un atbalstu, par izturību un par nerviem ko zaudējāt. Tāpēc mēs jums šodien dāvinām laimes pogas, cepumu veidolā, lai būtu ne tikai prieks sirsniņai, bet arī vēderam, nē – enerģijai.“
Ar šādiem vārdiem mēs – 12.klase aizvadījām savu pēdējo zvanu šajā skolā un pateicāmies skolotājiem, kas mūs izveda cauri šiem 3 spraigajiem, mazliet grūtajiem, bet pozitīvām emocijām un atmiņām piepildītajiem vidusskolas gadiem.
Organizējot pēdējo zvanu, vēlējāmies ikvienu mudināt aizdomāties par to, kas ir laime priekš katra paša. Laime tas nav tikai vārds ar 5 burtiem, tā tomēr ir sajūta, ko izjūti tu pats.
Laime ir vārds, kas mums raksturo visu piedzīvoto, pārdzīvoto un izjusto šajos gados.
Vārds laime vijās cauri arī mūsu priekšnesuma laikā, kad dziedājām dziesmu par laimi un šīs dziesmas vārdus pavisam noteikti varam attiecināt uz mūsu skolas laiku un uz brīžiem, kad likās, ka laimes un cerību stars vairs neeksistē:
“Kad nav vairs nekā, es vēlos tev nodziedāt,
Dziesmu par laimi, kas nāk,
Kas negaidot nāk, un paņem aiz rokas mūs,
Dziesma par laimi, kas būs.”
Mēs esam vidusskolas klase, kas 10.klasi uzsāka pandēmijas ritmos. Dažbrīd, kad vaicā, kā jūs atceraties vidusskolas gadus, tieši 10.klase ir tā, kas ir tumsā ietīta, jo tas ir gads, kurā vismazāk laika pavadījām klātienē. Mazliet žēl, bet tas noteikti mūs padarīja stiprākus un daudz vairāk lika novērtēt laiku, kas mums ir dots.
Grimstot atmiņās par vidusskolā piedzīvoto, esam devušies kopīgā pārgājienā, izskraidījušies peintbolā, piknikojuši, rīkojuši kopīgus pirts vakarus, spēlējuši galda spēles, piedalījušies skolas pasākumos, kā arī pilsētas stafešu skrējienos, kopā gatavojuši, braukuši laivu braucienā ar 11.klasi, apmeklējuši Latvijas Televīziju (raidījumu “Gudrs, vēl gudrāks”), aizceļojuši pat līdz Zviedrijai (kopā ar 11.klasi), aizvadījuši Žetona vakaru, apmeklējuši teātri … un tā varētu turpināt, jo ikvienam no mums ir savas vidusskolas atmiņas.
Pēdējā zvana apsveikums no 11.klases mums šķita tik tuvs un mīļš, ka pat laimes asara paspēja izsprukt, jo sapratām, ka tik daudz, kas kopīgi ir piedzīvots un, ka esam bijuši kā māsas un brāļi viens otram. Bet nekas jau nebeidzas, jo viens otru noteikti nepametīsim un priekšā vēl kopīga vasara!
Esam priecīgi arī par mūsu jaunajiem draugiem – pirmīšiem, kurus nobijušos, bet entuziasma pilnus septembrī ievedām skolā. Arī šajā dienā viņi mūs sirsnīgi sveica. Īpaši atmiņā paliks viņu dziesmiņa, ziedi un siltais apskāviens. Paldies 1.klašu audzinātājām! Mēs zinām, ka viņi ir gādīgās un patiesi mīlošās rokās!
Pirmās klases skolēni, tomēr, neļauj nemācīties arī pēdējā mācību dienā. Mums tika sagatavots uzdevums – ar ļoti netradicionāliem 12 īpašības vārdiem, ar kuriem bija jāizdomā stāsts. Tad nu ātri apspriedāmies – un gatavs! Varam atrādīt savu sniegumu. Teikumi mums veidojās tikai un vienīgi par eksāmenu laiku.
Šajos gados vidusskolā esam sapratuši, ko nozīmē pielāgoties, šī vārdā vistiešākajā nozīmē, jo mēs esam tie, kuriem priekšā ir eksāmeni, nu jau pēc jaunās Skola 2030 programmas. Mēs alkstam tā domāt, ka tie esam mēs, jo tik daudz pārmaiņu mācību procesā, kas skar tieši mūs, nav bijis nekad. Tādēļ stiprie vārdi un veiksmes vēlējumi izskan arī no skolas vadības.
Esam paši izturīgākie un neviens kalns mums nebūs par augstu arī turpmāk!
Laiks skanēt mūsu pēdējam zvanam šajā skolā – mūsu SALACGRĪVAS VIDUSSKOLĀ!
Ance Kalniņa
Salacgrīvas vidusskolas 12.klases skolniece
