1991. gada 13. janvārī Rīgā Daugavmalā notika lielākā demonstrācija Latvijas vēsturē. Tajā piedalījās aptuveni 500 000 cilvēku, lai protestētu pret iespējamo Padomju Savienības agresiju pret Baltijas valstīm. Pēc manifestācijas daudzi cilvēki palika Rīgā un cēla barikādes ap parlamenta ēku, valdības namu, radio un televīzijas ēkām. Valdības aicināti, uz Rīgu devās arī zemnieki ar savu smago tehniku. Kāpēc? 13. janvāra rītā, pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem, Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā. Latvijas Tautas frontes sarīkotajā protesta manifestācijā Daugavmalā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Rīdzinieki sāka spontāni veidot barikādes šaurajās Vecrīgas ielās.
Arī man ir neaizmirstamas atmiņas par šo laiku. Aizejot mājās no skolas, 13. janvāra pēcpusdiena pagāja nemiera pilna, jo nepārtraukti TV varēja vērot notiekošo Lietuvā un Rīgā. Tas neatstāja vienaldzīgu laikam nevienu. Dzirdēju Daiņa Īvāna un Romualda Ražuka aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem. Nakts negulēta, bet 14.janvāra rītā uz skolu devos apņēmības pilna aicināt savus kolēģus atsaukties aicinājumam doties uz Rīgu. Ar šādu domu skolā bija ieradušies vairāki skolotāji. Kolēģi mani pilnvaroja doties pie skolas direktores J.Pīles ar lūgumu atļaut dažiem skolotājiem doties uz Rīgu. Mēs to saņēmām. Sagadījās, ka uz Rīgu atkārtoti devās autobuss no Svētciema ar sovhoza vīriem. Nebija daudz laika domāt par siltāku apģērbu, par kaut kādām maizītēm līdzņemšanai. Paspēju pateikt tikai savām tai laikā 8, 11 un 13 gadus vecajām meitām par savu lēmumu. Viss notika tik ātri, bez apdomāšanās, bet ar lielu apņēmību, ar domu, ka tā jādara un citādi nevar. Mēs ar skolotāju Astrīdu Gromovu ( skolā bija angļu valodas skolotāja) nonācām pie televīzijas ēkas Zaķusalā. Ēkas ieejai jau priekšā bija salikti milzīgi dzelzsbetona bloki, uz kuriem izveidojās pat neliela improvizēta skatuvīte. Brauca klāt mašīnas ar blokiem, baļķiem. Zaķusalā tika kurti ugunskuri. Sniega nebija daudz, bet pūta diezgan auksts vējš. Uz tilta viena pie otras stāvēja smagā tehnika. Tuvojoties tumsai, cilvēku saradās arvien vairāk. Tikām visi sasaukti televīzijas ēkā un dotas instrukcijas, kā rīkoties. Ēkā ik pa brīdim varējām ieiet apsildīties, bet apsēsties nebija kur. Vienā no šādām kopā saiešanas reizēm mūs brīdināja, ka var notikt uzbrukums televīzijai. Abas ar Astrīdu piegājām pie Daugavas un pārrunājām, ko darīt tad, ja tiešām notiek uzbrukums. Runājām par savām ģimenēm…prātā nāca dažādas domas. Bet apkārt cilvēki bija mierīgi. Uz improvizētās skatuvītes uzstājās gan Olga Rajecka, gan Ieva Akurātere, gan citi mūziķi. Ik pa brīdim kāds ieradās ar tējas katliem, zupas katliem, maizītēm, pīrādziņiem. Mani pārsteidza, kad redzēju Zaķusalā iebraucam melnu vieglo mašīnu, no kuras izkāpa jauni vīrieši un uzstādīja uz mašīnas jumta lielu televizoru, lai cilvēki varētu redzēt, kas notiek Rīgā. Apkārt bija jūtamas dažādas smaržas, bet visspēcīgākā –dūmu smarža. Reizēm pat varēja zust realitātes sajūta, kāpēc visi esam sapulcējušies. Burzmā blakus stāvēja gan aktieri, gan sportisti, gan mūziķi, gan gados veci un jauni cilvēki. Atrodoties pie televīzijas, uzzinājām, ka OMON uzbrūk cilvēkiem, kuri devušies sargāt Vecmīlgrāvja tiltu, šauj uz barikāžu dalībnieku mašīnām. Apšauda un aptur automašīnas, piekauj cilvēkus. Notiek atkārtots uzbrukums uz Vecmīlgrāvja tilta. Kopumā tika iznīcinātas 17 automašīnas. Interfrontes raidītājs „Svoboda” vairākkārt raidīja paziņojumu, ka notiek militārs apvērsums Bet vai es jutu bailes, grūti pateikt. Blakus bija kolēģe, ar kuru visas bailes bija vieglāk pārvarēt, ar kuru varēja dalīties savās sajūtās. Vairāk laikam bija bailes par savām mazajām meitām, kuras palika mājās, kā viņas jūtas, zinot, kur atrodas mamma. Nakts pagāja nepārtraukti staigājot, klausoties, jo reizēm izskanēja dažādi brīdinājumi. Ja palika auksti, pastāvējām pie kāda no ugunskuriem. Nākamā dienā ar trolejbusu devos uz autoostu, lai dotos mājās. Atceros, ka trolejbusā stipri bija jūtama dūmu smarža. Ar šo smaržu iekāpu arī Ainažu autobusā.
Ir pagājuši 25 gadi, bet liekas, ka tas viss noticis nesen. Visas emocijas nav iespējams aprakstīt, bet katrs piedzīvotais un pārdzīvotais moments vienas diennakts laikā ir iespiedies dziļi atmiņā. Lepojos, ka esmu bijusi klāt un piedalījusies notikumos, kā rezultātā tika nosargāta Latvijas neatkarība. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. 
Tas bija satraukuma pilns laiks, kad kopā pulcējās visi, kuri savā sirdī loloja ideju par brīvu Latviju. Kopš 1997.gada 20.janvāris ir noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu. No 1996. gada atbalsta fonds barikāžu sargiem sāka piešķirt 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes — ar ozollapām vainagotas vairoga veida medaļas 4 cm diametrā, uz kurām attēlots lauva, kas tur mazāku vairogu ar sakrustotām atslēgām. Virs pamatvairoga ir uzraksts “LR 1991”, bet piemiņas zīmes otrajā pusē — uzraksts “Par Latviju” un piemiņas zīmes numurs. Medaļas ir piestiprinātas uz sarkanbaltsarkanas 30 mm platas lentes. Apbalvojuma komplektā ietilpst arī ikdienā nēsājamā piemiņas zīmes mazā nozīmīte (20 mm diametrā), kas vizuāli atgādina lielo medaļu. Arī es esmu saņēmusi šo piemiņas zīmi.
Notikumus pirms 25 gadiem atcerējās skolotāja Lolita Valaņina
