Tās ir Lieldienas, kuras jau trešo gadu otrdienā pēc Lieldienu brīvdienām tiek atzīmētas pie Salacgrīvas vidusskolas (pirms tam to darījām pilskalnā). Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpēc arī mūsu skolā svētkus vēl svin, kad citi to jau izdarījuši. Kopā pulcējās 1.-4. klašu skolēni, skolotājas, folkloras kopa “Zēģelīte” Zentas Mennikas vadībā, lai latvisko tradīciju garā svinētu šos skaistos pavasara svētkus. Mūsu senči dzīvoja saskaņā ar Dabas (Dieva) likumiem. Viņi zināja, ka dabā eksistē ne tikai redzamais un rokām taustāmais, bet, ka tā ir pilna ar dažādiem spēkiem (dievībām, gariem) un enerģijām un katram ir sava noteikta vieta. Svētkus ievadīja mazie “Zēģelēni” ar savu muzicēšanu.
Tad svinētājus uzrunāja skolas direktore Sanita Šlekone.
Notika šūpoļu izrotāšana. Kad šūpoles bija pienācīgi izrotātas, tika izšūpināta skolas direktore, jo pēc senām tradīcijām Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci.
Pēc tam šūpolēs sēsties tika aicinātas šīs dienas gaviļnieces, kurām bija dzimšanas diena un vārda diena. Šūpošanās norisē īpašu vietu ieņēma savstarpējā apdziedāšanās. Katru, kas iekāpa šūpolēs, apdziedāja atbilstoši viņa tikumiem, augumam, kā arī viņa attieksmei un attiecībām ar apkārtējo pasauli un ļaudīm. Pēc tam tika iekurts svētku rituāla ugunskurs.
Skolēni ugunij ziedoja gan maizīti, gan labības graudus, gan iepriekšējā gada Jāņu vainagus. Un tad varēja sākties īsta jautrība. Katras klases audzinātāja bija sagatavojusi kādu no Lieldienu aktivitātēm. Bija gan podu sišana, gan olu ripināšana,
gan oliņbols –“olu” mešana grozā, gan “olu” ķeršana un mešana ar dvieļiem,
varēja sacensties lēkšanā kā zaķi,
gan oliņbols ar nūjām,
gan visi paspēja tā kārtīgi arī izšūpoties.
Divas stundas pagāja nemanot. Svētku nobeigumā paldies tika pateikts Zentai Mennikai un mazajiem folkloristiem. Liels paldies no visiem šūpoļu kārējam –skolas strādniekam Ojāram Kļaviņam, kurš parūpējās, lai būtu arī olu ripināšanas renītes un runga podu sišanai. Katrs svētku dalībnieks tika pie neliela kārumiņa. Bet pavasaris ir laiks, kad jātiek vaļā no ziemā uzkrātajiem niķiem un stiķiem. To varēja izdarīt, 3 reizes pārlecot nelielajam ugunskuram.
Cerams, ka šis ticējums “nostrādās”. Paldies visiem svētku dalībniekiem! Tiekamies nākamajos svētkos- vasaras ielīgošanā, lai nezūd Salacgrīvas vidusskolā iekoptās latviskās tradīcijas un lai arī mēs censtos dzīvot saskaņā ar Dabas likumiem!
Skolotāja Lolita Valaņina
