Kādā jūnija pēcpusdienā, kad lielākā daļa pedagogu jau devušies baudīt atvaļinājumu, Salacgrīvas vidusskolā uz sarunu ar mani, speciālo pedagogu Agnesi Gromovu-Ķūrenu, ieradās divi Ziemeļvalstu ģimnāzijas pārstāvji. Pirms pāris gadiem viens no viņiem jau bija viesojies mūsu skolā, kad Rīgas rajona sociālajiem darbiniekiem un psihologiem stāstīju par speciālās izglītības darba organizēšanu Salacgrīvas vidusskolā. Dzirdētais bija šķitis gana lietderīgs, lai abi kungi atkal atgrieztos Salacgrīvā detalizētākai pieredzes apmaiņai.
Arī šoreiz pastāstīju par to, kā ikdienā notiek mācību darbs skolēniem, kuriem nepieciešami atbalsta pasākumi. Jāatzīst, ka kopš iepriekšējās tikšanās reizes bija daudz jauninājumu, ar kuriem dalīties pieredzē, gan par sadarbību ar vecākiem, gan par atbalsta pasākumu nodrošināšanu ārpus mācību stundām, gan par skolā izstrādātajiem iekšējiem dokumentiem… Sapratu, ka esam skola, kas aug un attīstās ik brīdi, tāpēc arī stāstāmā bija gana daudz. Viesi uzdeva jautājumus par to, kā tiekam galā ar skolēniem, kas neuzvedas tā, kā būtu pieņemts. Uzklausot mūsu pieredzi, kungi atzina, ka esam ļoti stingri uzvedības un iekšējās kārtības noteikumu ziņā, no mums varot gūt daudz vērtīgu atziņu.
Galvenā atziņa – mūsu spēks ir sadarbības prasmēs, jo spējam sadarboties savā starpā ātrai un veiksmīgai problēmu un konfliktu risināšanai, mākam gana sekmīgi komunicēt ar skolēniem, protam sadarboties ar vecākiem, kā arī nebaidāmies sadarboties ar dažādām pašvaldības un valsts institūcijām un dienestiem. Kā jau apliecināja arī šī tikšanās reize, sadarbojamies arī ar citu skolu kolēģiem, lai abpusēji dalītos pieredzē. Ceru, ka sadarbības prasmes spēsim veiksmīgi izkopt un realizēt arī turpmāk!
Rakstu sagatavoja Agnese Gromova-Ķūrena,
Salacgrīvas vidusskolas speciālais pedagogs
