21.martā Salacgrīvas vidusskolā viesojās divas brīnišķīgas meitenes – studentes ar skaistu koncertuzvedumu “Latvijas simtgade manas dzimtas stāstos”.
Rozīte Katrīna Spīča un Rasa Jansone priecēja klausītājus ar dziesmām, ar mūzikas instrumentu spēli, ar stāstu un fotogrāfijām par savu dzimtu Latvijas vēstures kontekstā.
Laiks mūžīgi rit. Es esmu Latvija. Mēs esam Latvija. Mūsu tauta ir Latvija. Latvieši zina, ka valsts karoga apakšējā josla simbolizē valsti, vidējā – laika ritējumu, bet augšējā – Latvijas cilvēkus .
Abas meitenes stāstīja par cilvēkiem, kas veidoja un veido Latviju. Par savu dzimtu. Sākot stāstu par iepriekšējām paaudzēm, uzzinājām, kā divu dzimtu dzīvi ir ietekmējuši Latvijas nozīmīgākie laika posmi. 1918. gada 18. novembris – Latvijas dzimšanas diena, divdesmitie, trīsdesmitie gadi – brīvvalsts laiks, kad abu dzimtu cilvēki cītīgi saimniekojuši, 1939.- 1945.gads – Otrais pasaules karš, kurš ietekmēja, protams, abas dzimtas. Tālāk turpinājās traģiskie notikumi, jo bija izvešanas laiks, kas skāra jebkuru tā laika ģimeni, ja neizsūtīja pašus, tad aizveda radus vai draugus. Tad sekoja stāsts par to, kā ģimenes dzīvoja kolhozu laikos, līdz pienāca astoņdesmito gadu beigas ar domām, ka Latvija kļūs brīva. Abu meiteņu ģimenes šajā laikā aktīvi iesaistījās folkloras dzīvē (to dara arī joprojām), it sevišķi nozīmīgs tajā laikā bija folkloras festivāls ”Baltica 1988 ”, kas iedvesmoja tautu cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un tad jau laiks, kad Latvija ir neatkarīga valsts, un meitenes stāstīja par savu pieredzi. Par laimi un lepnumu, ka mēs varam dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī.
Koncertuzvedumu pavadīja Rasas un Rozītes Katrīnas dziedātās latviešu tautasdziesmas kokļu, vijoļu un ukuleles pavadījumā. Mūzikas instrumentus spēlēja pašas meitenes, radot ar dziesmām tiešām patriotisku un dziļi latvisku noskaņu. Bet pāri visam bija jaušama viņu dziļā mīlestība pret savu ģimeni, savu dzimtu un Latviju. Un mēs katrs varētu ņemt kā moto meiteņu teikto koncerta beigās :
”Tu esi tas, ko tu dod savai valstij, savai tautai!”
Paldies mēs sakām raibajai auditorijai, jo šo stāstu klausījās gan pirmās, gan septītās, gan devītās, gan desmitās un vienpadsmitās klases skolēni. Klausījās un ieklausījās.
Inta Balode, latviešu valodas un literatūras skolotāja
