8.aprīlī skolēniem notika ilgi gaidītā tikšanās ar skolas absolventu, aktieri un dzejnieku Andri Buli, kuru neplānotas filmēšanas dēļ februārī nācās atlikt.
Tikšanās laikā jutām tik daudz neviltotas sajūsmas par skolas laiku, ka to var tikai apbrīnot. Andris uzsvēra, ka vissvarīgākais cilvēkam ir skolas laiks, kur var gūt ļoti daudz ko savai dzīvei. Un nekad nevajag teikt – man tas dzīvē nenoderēs, jo to nekad iepriekš nevar zināt. Viņš aicināja skolēnus nepamest neko, ko ir uzsākuši- vai tā būtu mūzikas vai mākslas skola, sports vai dejošana, jo tas viss var dzīvē noderēt. Viņu pašu iestājeksāmenos “izglāba” dejotprasme, jo mūziku nebija mācījies, un , izturot konkursu, kur 2000.gadā bija 16 pretendentu uz vienu studiju vietu, tas bija ļoti svarīgi.
Skola ir tā vieta, kur veidot attieksmi pret dzīvi, uzsvēra Andris, svarīgi ir nebūt vienaldzīgam, jāatrod veids, kā izrādīt iniciatīvu. Andris bija ieradies uz tikšanos T-kreklā ar zīmīgu uzrakstu “Art breaks indifference”(māksla salauž vienaldzību), kas nekādā gadījumā nebija nejauša izvēle, bet uzsvēra viņa pozīciju dzīvē. Jāizmanto visi skolas resursi, jo vairāk laika skolēns pavada skolā ar skolotājiem, nekā mājās ar vecākiem. Viens mūsdienu mīnuss , ko Andris minēja, ir pārliekā atrašanās sociālajos tīklos, zūd valoda, pārsvarā izsakās īsos teikumos, līdz ar to zaudē valoda. Viņam pašam daudz ko devusi iespēja vadīt sarunas par grāmatām raidījumā “Dzīvīte”, kas , iespējams, iedvesmoja viņu rakstīt dzeju, un izdotas jau ir trīs dzejoļu grāmatas. Andris uzaicināja skolēnus rakstīt dzejoļus, sūtīt viņam savus apsolot arī balvu.
Runājot par aktiera profesiju- tas ir darbs septiņas dienas nedēļā. Parasti cilvēki brīnās, kā var iemācīties tik daudz no galvas, padoms ir viens – jo vairāk mācās, jo vairāk var iemācīties, jo galvas smadzenes ir muskulis, un to vajag trenēt tāpat kā citus muskuļus. Jebkura uzstāšanās ir gatavošanās darba intervijai, kādai svarīgai prezentācijai, tāpēc skolā vajag izmantot katru iespēju nākt pie tāfeles, vai nostāties klases priekšā.
Uz jautājumu, kāda varētu būtu loma, ko gribētos nospēlēt, Andris atbildēja, ka katra loma ir izaicinājums, pie kuras jāstrādā- jāiet pētīt darbs slimnīcā, jāsatiek profesionāļi. Bet gribētos nospēlēt lomu tēva/mātes- dēla attiecības.
Andris daudz uzstājas ar savām monoizrādēm, nesen trīs izrādes “Lidojums” spēlējis St.Pēterburgā krievu valodā, pie kuras ir patstāvīgi strādājis, jo aktierim obligāti jāzina vismaz 3 valodas.
Sarunas nobeigumā Andris uzsvēra – visiem ir kāds talants, jo ātrāk to saproti, jo labāk. Un noteikti jāsapņo savi sapņi!
Par tikšanos pārdomās dalās septītklasniece Rūta Lūse -“Klausoties Andra stāstā sapratu, cik daudz kas ir atkarīgs no gribasspēka. Tikšanās mani ļoti iedvesmoja nepadoties un “turēties” pie savām iecerēm. Zinot to, ka viņš arī nāk no Salacgrīvas, uzmundrināja. Arī no salīdzinoši mazas pilsētas var nākt tik talantīgi cilvēki.”
Sarunā klāt bija Inta Cirša
