Jebkura pieredze bagātina
Šobrīd , kad Latvijā liela uzmanība ir vērsta reformām izglītībā, mācību satura pārskatīšanā, alternatīvām mācību metodēm, arī mums, Salacgrīvas novada latviešu valodas un literatūras skolotājām radās iecere doties pieredzes apmaiņā uz Ādažu Brīvo Valdorfa skolu(ĀBVS).
Protams, varam jau izlasīt , kas ir valdorfpedagoģija, kādas ir tās metodes. Taču mūsu mērķis bija iegūt kādu pieredzi, atziņu, ko arī mēs, vispārizglītojošas skolas skolotāji, varam izmantot ikdienas darbā ar skolēniem.
23.februāra rītā Valdorfa skolā Ādažos mūs sagaidīja smaidīgas un viesmīlīgas skolotājas, un mēs devāmies uz 7.klasi vērot 1. mācību stundu, kuras garums ir 120 minūtes. Noskaidrojām, ka š ī ir galvenā stunda , ar kuru sākas katra diena. Pirmās 20 minūtes ar klasi tiekas audzinātāja, šoreiz ar 7.klasei runāja retorikas skolotāja, jo audzinātāja bija slima. Un šajās atvēlētajās minūtēs skolēni nepiespiestā atmosfērā ar skolotāju pārrunāja par aktualitātēm gan Latvijā, gan pasaulē, ko iepriekšējā dienā skolēni lasījuši, klausījušies, redzējuši, kā arī , kur piedalījušies. Un tad pie klases ieradās latviešu valodu un literatūras skolotāja, lai saktu 100 minūšu garu cikla stundu. Cikla stundās tiek izmantots trīsdaļīguma princips. Pirmajā daļā, tā saucamajā ritmiskajā daļā, 7 klases skolēni, stāvot kājās, balsī lasīja fragmentu no senas ķeltu leģendas „Tristans un Izolde.” Mums, stundas vērotājām, sākuma nebija īstas skaidrības, kāpēc tas tiek darīts. Kā izrādās, tas ir skolēna ,,atmodināšanai” aktīvam mācību procesam, un tās ilgums atkarīgs no bērna vecumposma. Un tad sākās stundas otrā- mācību daļa, kurā skolēni atkārtoja par divdabi un divdabja teicienu. Mācību process bija ļoti interesants, dažādu metožu bagāts- gan spēļu, gan komandu sacensība, gan grupu darbs, pat iesaistot, mūs, viesus, palīgos komandu darbā. Stundas noslēdzošajā daļā klasē ieradās vēl viesi- 6.klases skolēni-, lai piedalītos 7.klases skolēnu pēc paša izvēles izlasīto grāmatu prezentācijā, kas bija ļoti atraktīva, jo skolēni uzstājās ļoti brīvi, nepiespiesti, saglabājot intrigu, labprāt atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Pats interesantākais ir tas, ka šādā veidā skolēni cenšas ieintriģēt citus skolēnus, arī skolotājus, izlasīt tieši viņa prezentēto grāmatu. Un tā paskrēja 120 minūtes jeb ,kā tas būtu vispārizglītojošā skolā , 3 mācību stundas kopā bez starpbrīža. Skolēni bija motivēti, ieinteresēti darbam, neviens neskatījās pulkstenī , kad beigsies garā stunda, iztika bez mobilajiem telefoniem, I-phone vai kāda citu tehniskā izklaides līdzekļa, kas bieži vien mūsu skolās skolēniem šķiet neatņemama stundas sastāvdaļa.
Pēc garā brokastu starpbrīža mēs devāmies vērot literatūras stundu 10.klasē, kur skolēni apguva V. Šekspīra „Hamletu”. Vidusskolā skolēni galvenokārt strādāja ar literāro tekstu, kuru iepriekš visi bija izlasījuši. Galvenais akcents tika vērsts uz kritisko domāšanu. „Šī ir skola, kas māca mācīties. Skola, kas māca domāt…”, tā par savu skolu saka paši skolēni.
Pēc stundu vērojumiem mēs iepazināmies ar skolas ēku, klasēm, valdorfiešu bērnudārza grupiņām un kopīgi ar Valdorfa skolas skolotājām pārrunājām visus mums interesējošos jautājumus, kas saistīti ar Valdorpedagoģiju. Interesanti, ka pamatskolā tādus priekšmetus kā ģeometriju, fiziku, astronomiju un ķīmiju skolēni sāk apgūt ātrāk nekā valsts vai pašvaldību skolās, – un tam ir savs pamatojums, jo vācu filozofs R. Šteiners ( Valdorfa pedagoģijas pamatlicējs) uzskatīja, ka pedagoģijas pamatā ir pats bērns un viņa konkrētais vecums, kurš nosaka mācību saturu un metodes, ar kādām jāstrādā. Jautājumu mums bija daudz, jo mācību programma, pēc kuras mācās valdorfieši, krietni atšķiras no mūsu skolu programmām.
Jautājums , ko mēs ieguvām no stundu vērošanas, no Valdorfpedagoģijas mācību procesa. Un tas nav svarīgi , vai viss mums patika un bija pieņemams, bet jaunas idejas kādas tēmas mācīšanai, jaunu pieredzi mācību procesā noteikti ieguvām. Skolotāja I.Antonova par viesošanos ABVS saka: ”Šāda viesošanās stiprina apziņu ,ka tas, kā darām savu darbu, ir pareizi, ka mēs savā darbā neesam vienas. Tā kā katrs cilvēks ir atšķirīgs, tad katra darbā varam rast kādu ideju mūsu tālākajai darbībai. Tieši tā bija arī šoreiz, kaut darbs Ādažu Valdorfa skolā ir citādāk organizēts nekā pie mums”. Un ,galvenais, apstiprinājums, ka arī mēs savā ikdienas mācību darbā strādājam gan radoši, gan izmantojam dažādas darba metodes, bet varbūt reizēm piemirstam šo svarīgo Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Ingas Zemītes teikto: „Mēs mācām nevis mācību priekšmetu, bet bērnu.”
Paldies par iespēju un atbalstu pieredzes apmaiņas braucienam sakām Salacgrīvas novada izglītības speciālistei A. Paeglei , kā arī novada skolu vadībai.
Salacgrīvas novada latviešu valodas un literatūras MA vadītāja Ingūna Ādmīdiņa
