Edvīns Bukans
(05.02.1931- 06.10.2017.)
86 gadu vecumā mūžība aizgājis leģendārs fizikas skolotājs, kurš pēc Alūksnes vidusskolas un LVU pabeigšanas 1955.gadā atnāca strādāt uz Salacgrīvu, te palika un iesakņojās. Mācījis arī matemātiku, ķīmiju un astronomiju, vadīja jauno ugunsdzēsēju komandu un jauno miliču pulciņu. Salacgrīvas vidusskola bija viņa vienīgā darba vieta. Kad viņš jau kā pensionārs vēl atgriezās mācīt fiziku, skolēni , saklausījušies leģendas par skolotāju , lepojās- es mācījos fiziku pie Bukāna. Un tie, kam vajadzēja, fiziku apguva ļoti labi, jo skolotājs prata lieliski izskaidrot. Daudzi skolēni un studenti nāca pie viņa mācīties arī privāti. Viņš bija ļoti stingrs un tiešs, kļuva slavens ar saviem izteicieniem, kurus skolēni pierakstījuši fizikas kladēs un citē joprojām, kā piemēram, “ ar neapbruņotu aci ir redzams”. Dažreiz viņa stāsti līdzinājās Minhauzena pasakām – stāstot, ka ar putekļu sūcēju gājis dzērvenes lasīt. Viņš bija labestīgs, kaut gan āriene šķita visai skarba, pie viņa humora bija jāpierod, viņš zināja, ka viņu sauc par “ Buķi” un to neņēma ļaunā. Viņš necieta sliņķus un novērtēja mācītiesgribu. Kāda skolniece, kas nebija sagatavojusies fizikas stundai, jo lasījusi “ Zaļo zemi” , saņēma piecinieku fizikā, jo skolotājs lika atstāstīt lasīto. Pats skolotājs bija liels grāmatu lasītājs, kad redze nebija tik laba, lasīja, izmantodams lielu lupu. Viņš nešķiroja skolēnus, un eksāmenos palīdzēja tiem kuriem fizika nepadevās. Darbā bija precīzs, gan dokumentos, gan fizikas kabinetā, rokrakstu gan ne vienmēr varēja izlasīt.
Edvīns bija aizrautīgs sēņotājs un kaislīgs makšķernieks. Likās, ka sēnes aug tur , kur viņš iet. Rudens talkās, kad kādu brīdi skolotājs nekur nebija ieraugāms, skolēniem bija skaidrs- tūlīt nāks ar sēņu maisiņu atpakaļ. Viņš rūpējās un mīlēja savus mājdzīvniekus. Skolēni viņu cienīja un tas bija savstarpēji. Viņš bija arī klases audzinātājs vairākām klasēm, skolēniem viss bija jādara pašiem, skolotājs tikai pateica: tam jābūt, un priecājās kopā ar visiem, kad bija gūta kāda balva. Prātā ir kopīgas ekskursijas un teātra izbraukumi.
Tepat Salacgrīvas skolā viņš satika savu Ilgu, tika nodibināta ģimene, kopā izaudzināti divi dēli, kuru gaitām viņš sekoja līdz par pēdējam elpas vilcienam.
“Tais tālajās pļavās,
Kur atmiņas zied,
Tur vienmēr jūs mani satiksiet.”
Satiksim viņu atmiņās par agriem rītiem, kad viņš ar mapīti padusē ātriem soļiem nāk uz skolu.
Salacgrīvas vidusskolas kolektīvs ir kopā ar tuviniekiem, no sava ilggadīgā fizikas skolotāja Edvīna Bukana atvadoties . Pēdējā gaitā skolotāju pavadīsim Salacgrīvas kapos 12.oktobrī plkst.15.00.
