6.oktobrī ar sarīkojumu Liepupes vidusskolas aktu zālē noslēdzās jauniešu literāro darbu jaunrades konkurss. Šā gada tēma „Manas ģimenes sudrabs”. Pavisam iesniegti 33 darbi dzejā un prozā no Salacgrīvas un Liepupes skolām. Izvērtēšanā piedalījās Salacgrīvas vidusskolas skolotāja Ilona Antonova, Liepupes vidusskolas skolotāja Inese Broka, Liepupes vidusskolas direktore Arta Rubeze un šī raksta autors.
Konkursa vērtējums.
5.-9. klašu grupa:
2. vieta Keita Megija Sproģe, Diāna Zmičerevska
Atzinība: Lauris Liepiņš , Linda Priekule, Jolanta Ciganska,
Pateicība:
Alise Daniela Bašēna, Alise Kalniņa, Aelita Numure, Elīna Gertnere, Katrīna Kate Vilkauša, Linda Ivanova, Lizete Ieviņa, Līva Grēta Sīlīte, Marta Antonova, Marta Upīte, Monvīds Rozenbergs, Raivo Ramba, Rihards Lūsis, Roberts Vinters, Rūdolfs Skvorcovs.
Pēc uzvarētāju apbalvošanas sanākušos priecēja Dailes teātra aktieris Artis Robežnieks ar Čaka dzeju un dziesmām.
Paldies skolotājām un jauniešiem par atsaucību! Uz tikšanos nākošgad!
Andris Zunde, Liepupes tautas nama vadītājs.
Manas dzimtas sudrabs.
Visām ģimenēm ir lietas, stāsti un notikumi, ar ko tās lepojas, atšķiras. Es vēlos pastāstīt par ozolu, kurš ir iestādīts apmēram pirms 150 gadiem.
Reiz dzīvoja viens vīrs, mans vecvecvectēvs, kurš dabūja no sava tēva mantojumā zemi, uzcēla tur māju un mājai blakus, kā aizsardzības un spēka zīmi, iestādīja ozolu. Ozols auga. No maza sīka stādiņa izauga milzīgs koks.
Kad mans vectēvs bija mazs puika, viņš ozolā iekarināja šūpoles. Mazais zēns izauga, un šūpolēs jau šūpojās mans tētis. Būdams aktīvs puika, mans tētis ozola lielajos zaros uztaisīja sev būdiņu, kurā paslēpties no vecāku brāziena vai vienkārši pabūt vienatnē.
Līdz 2015. gadam abi – ozols un māja – bija palikuši. Bet tad māju nojauca, jo tā vairs nebija droša cilvēkiem. Ozols palika, izstiepis savus lielos zarus debesīs, ļaujot katram, kuram ir kādas bēdas, paslēpties savā lapotnē, saulē pārkarsušajiem – atdzesēties ēnā, nogurušajiem, dodot spēku. Pats ozols ir pārdzīvojis tūkstošiem negaisu, karstas vasaras, aukstas ziemas, bet viņam vēl ir spēks augt un augt.
Koks ir pārdzīvojis vairākas paaudzes un dzīvos vēl, jo pašlaik īpašums un milzu ozols ir nonācis manās rokās. Un es zinu, ka mana vectēva iekārtajās šūpolēs šūposies arī mans dēls.
Es esmu lepns, ka mūsu ģimenei pieder šis īpašums un šis milzu ozols!
Deniss Medvedevs, Liepupes vidusskolas 7.klases skolnieks.
