Jau atkārtoti fonds “Sibīrijas bērni” rīkoja zīmējumu un sacerējumu konkursu, kura nolikumā rakstīts: “ Ar šo konkursu vēlamies rosināt skolēnos interesi par Latvijas vēsturi, par 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kuras rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji, par 1949. gada deportāciju, kad uz Sibīriju tika aizvesti vairāk kā 42 tūkstoši cilvēku. Par 1944. gadu, kad atkārtotas deportācijas draudu un frontes tuvošanās iespaidā vairāk kā 200 tūkstošu Latvijas pilsoņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Vēlamies mudināt skolēnus izzināt mūsu valsts un savas ģimenes vēsturi, stiprināt skolēnos patriotisma jūtas un piederības sajūtu Latvijai.”
Pagājušajā gadā konkursā balvas saņēma Viktorija Miksone un Alise Sedleniece. Šogad 1.vietu sacerējumu konkursā ieguva 3.b klases skolēns Mārtiņš Keiselis. Kā stāsta Mārtiņa mamma Evija Keisele, šis konkurss rosināja viņu kopā ar Mārtiņu atcerēties notikumus, kas skāruši viņu ģimeni. Nav viegli izstāstīt bērnam tik senu notikumus – kas ir Sibīrija, vilcieni, dzīve izsūtījumā.
Fonda mājas lapā varam lasīt žūrijas vērtējumu – “Paldies visiem, kas šogad piedalījās sacerējumu konkursā. Darbu šogad bija negaidīti daudz un žūriju pārsteidza ar domu dziļumu un tēmas izpratni. Gatavojamies izdot grāmatu ar zīmējumu un sacerējumu konkursu uzvarētāju darbiem”
Apsveicam Mārtiņu Keiseli!
Šis ir iesūtītais darbs:
ŠUJMAŠĪNA
Un ir atkal pavasaris, zied kļavas, gaiļbikses un zilās puķītes. Šajā konkursā mani pamudināja piedalīties mamma. Lai cik interesanti tas neliktos, tieši 8.maijā, kad rakstu, manus senčus pirms daudziem gadiem 1957. 8.maijā atbrīvo no Sibīrijas gaitām un manējie atgriežas atpakaļ Latvijā.
Vēlos Jums pastāstīt atmiņu par savu dzimtas stāstu. Man to stāstīja mana mamma, bet viņai viņas vecmamma. Mani senči nāk no Sēlijas puses, Bebrenes pagasta. Viņiem bija liela saimniecība, dažādi lopi, četrdesmit hektāru zemes. Darba bija daudz. Mana vecvecmāmiņa Anna mācījās Bebrenes skolā, viņai visos priekšmetos bija visi piecinieki, toreiz tas bija tas pats, kas tagad desmit, liecībā to var redzēt, tā ir saglabājusies. Viņas sapnis bija izmācīties par skolotāju. Sapnis nepiepildījās, jo 1949.gada 25.martā, viņai nākot no skolas, saņēma ciet un kopā ar viņas mammu, tēti, māsu un vecmāmiņu sagūstīja un lopu vagonos aizveda prom. Vecvecmāmiņa manai mammai, kad bija maza, reiz stāstīja sēžot klēpī un apskaujot ar rokām cieši, cieši:
“Ir kāds stāsts. Smags. Tāds ko negribas atcerēties. Šoreiz nebūs vakara pasaciņa par vistiņu un gailīti, bet pēdiņas gan apkalsim kā mazam kumeliņam. Vecvecmāmiņa pirms miedziņa parasti saņemot pēdiņu un ar pirkstiņu piesitot apkala mazās pēdiņas savām mazmeitām miegam un sapnīšiem. Toreiz, iepriekšējā vakarā pirms mūs izsūtīja uz Sibīriju, bija tik sarkanas debesis, un debesīs varēja redzēt siluetus, kas attēlo zirgus un cilvēkus. Tagad liekas, ka pats dieviņš mums deva kādu ziņu, ka kaut kas notiks. Tajā dienā, kad ieradās mums pakaļ, mans tētis ātri ņēma līdzi kartupeļus, kaimiņš kāva cūku, viss notika lielā panikā un neziņā, to ir grūti izstāstīt. Vēl tētis prata šūt, viņam bija ļoti laba šujmašīna “Zinger”, to arī mēs paņēmām līdzi. Ļoti daudz cilvēku gāja bojā pa ceļam, tie kas nomira tos izmeta pa vagona durvīm, vagonā sievām dzima arī bērni. Neviens nezināja uz kurieni mūs ved. Bet šoreiz gribas vairāk pastāstīt par šujmašīnu, cik tomēr mans vecvecvectēvs bija apķērīgs! Tieši šujmašīna tur Sibīrijā ļāva viņam un ģimenei izdzīvot, jo drēbes vajadzēja šūt un labot. Un daudziem turienes krieviem viņš laboja drēbes un viņš varēja nopelnīt kādu kapeiku. Viņš šuva tarbas, kurpes no ādas, visu ko vajadzēja gan viņam pašam, gan krieviem. Šī šujmašīna izglāba manējos no nomiršanas badā. Šujmašīna atbrauca atpakaļ uz Latviju, vēl vecvecvectēva veidota turienes ozolkoka pamatne saglabājusies un šujmašīna stingri turas pie tās! ”
Vecvecmamma ar vecvectēvu iepazinās Sibīrijā. Manējie senči atgriezās atpakaļ, bet viņiem bija grūti dabūt darbu savā dzimtajā pusē. Vecvecmammas sapnis par skolotāju palika manai mammai – viņa ir skolotāja. Manas dzimtas liktenis bija lauzts un kropļots. Vecvecmamma visu atlikušo mūžu nostrādāja fermā par slaucēju. Bet varēja būt savādāk. Es esmu pateicīgs, ka manējie varēja atgriezties atpakaļ, un esmu es un mani brāļi. Mamma zina teikt, ka par šiem notikumiem stāstīt un atcerēties negribēja ne viņas vecvectēvs, ne vecmamma. Šis ir neiedomājami smagi. Taču vēsturi neizmainīsi! Pagājušā gada pavasarī, kad tikko parādījās bērziem mazās lapiņas, ziedēja kļavas sulīgi zaļas gaiļbikses un ziedēja zilās puķītes tik zilas kā skaidras, tīras debesis, mana vecvecmamma aizgāja mūžībā. Paliek dzimtas stāsti, šujmašīna un tilts no vienas paaudzes uz otru tiek celts.
Mana vecvecvectēva Jāzepa Tamaņa šujmašīna 1949.gada 25.martā devās ar viņu kopā uz Sibīriju un 1957.gadā 8.maijā atgriezāss atpakaļ Latvijā.
