Kāpēc tieši princešu? Un kāpēc brīvdienas? Jo mūsu sadraudzības skola “Siegfried – Lenz – Schule” Handevitā parūpējās par to, lai mēs tā justos. Mēs, skolotājas Laura un Diāna, kā arī mūsu skolēni Linda, Elizabete, Marta, Keita, Saule, Līva, Signe, Digne, Kristers, Edvards, Artūrs un Rolands devāmies uz Handevitu apmaiņas programmas ietvaros. Vēlāk vienā no mūsu ekskursijām uz Gliksburgas pili, skolotāja Daniela man patiesi uzlika galvā kroni, jo ar viņu dalījos savās sajūtās.
Handevitā pavadījām 6 neaizmirstamas dienas. Mūs iedvesmoja ne tikai skaisti pavasarīgi zaļā pilsēta, bet arī sirsnīgā uzņemšana. Bijām ekskursijās uz skaisto Flensburgu, Flensburgas alus darītavu, Sylt salu, no filharmonijas ēkas redzējām Hamburgu, apskatījām Vācijas ziemeļu piekrasti un Gliksbrgas pili ar dzirdri skaidru atspulgu(pils atrodas uz ūdens).Tik daudz jaunu iespaidu.
Katram no mums ir savi labākie brīži brauciena laikā. Viens no maniem bija baseina apmeklējums, kur pirmo reizi nolēcu no tramplīna (zemākā) un priecājos par nobraucieniem pa trubām. Prieks kā mazam bērnam. Jaunieši lēkāja gan no zemākā, gan augstākā tramplīna bez baiļu pazīmēm. Ar apbrīnu skatījos kā Līva ar skrējienu ielcēca baseinā no augtākā tramplīna.😊 Un puiši neatpalika. Sēžot burbuļvannā, skatījos apkārt uz mūsu jauniešu bariņu un visos redzēju smaidu. Un man gribējās smaidīt vēl vairāk. Izklausās kā kūrortā pavadīta diena. Tā arī bija. Mēs skolotājas izbaudījām arī saunu. Tradīcijas apmeklējot saunu, ļoti atšķiras no Latvijā ierastā. Vīrieši un sievietes saunu apmeklē kopā esot kaili. Tas mums bija izaicinājums.
Pirmajā dienā mums izrādīja skolu. To, ko es nekad nespēšu aizmirst bija Sīrijas un Afganistānas bēgļu bērni, kuri speciāli uzbūvētās telpās mācās ne tikai vācu valodu un citus mācību priekšmetus, bet arī sadarbības iemaņas. Bērni likās tik draudzīgi, smaidīgi. Ne tikai skolotāji, bet arī brīvprātīgie (to starpā pensionētie skolotāji) māca bērnus. Viedokļi var būt dažādi par to, vai uzņemt savā valstī šīs bēgļu ģimenes, bet jāpiekrīt, ka neviens brīvprātīgi nepamet savas mājas un šie bērni ir piedzīvojuši tik daudz šausmu, ko mēs pat nevaram iedomāties. Viens ir redzēt un dzirdēt par bēgļiem ziņās, bet pilnīgi kas cits redzēt viņus un sajust viņu pārdzīvojumus. Mums skolotājiem bija asaras acīs, jo redzētais nespēj mūs atstāt vienaldzīgus. Skolotāja Daniela atzina, ka lielākā daļa vācu bērnu nenovērtē, cik daudz viņiem ir dots. Ne tikai drošība, bet arī izglītības iespējas. Skolas aprīkojums, jaunākās tehnoloģijas, mājturības un tehnoloģijas kabinetu materiālais nodrošinājums. Jā, mums ir kur tiekties.
Handevitā vakariņojām ar latvietēm Lauru Asariti Schmidt un Īrisu Müller. Laura ir precējusies ar vācieti un kopīgi audzina 4 mēnešus jaunu dēliņu Markusu. Viņa solīja atsūtīt infomāciju mūsu skolēniem par iespējām studēt Vācijā. Ceram uz turpmāko sadarbību. Turklāt, Īrisas tēvs bija latvietis. Apbrīnojām viņas izcilās latviešu valodas ziņāšanas. Īrisa ļoti mīl dzīvniekus. Viņai ir saimniecība, kuru arī mēs abas, Laura un Diāna, palīdzējām apkopt. Mazajā zoo dārzā ietilpst vistas, truši, aitas, poniji, zirgi, ēzeļi, suņi, kaķi. Bijis arī pāvs. Mājas sienas rotā ne tikai ģimenes bildes, bet arī četrkājaino mīluļu attēli. Īrisa mūs aizveda uz ostas pilsētu Husum. Baudījām kārtīgus saldos ēdienus. Mana saldā vafele ar saldējumu un putukrējumu, kā arī Diānas krepes, kuras bija izmirkušas šokolādes mērcē tiešām bija traki saldas.
Esmu lepna par mūsu jauniešiem, kuri pārvarēja satraukumu un vienkārši lieliski izstāstija par šo apmaiņas programmu. Jā, jūs esat tik gudri un zinoši. Jums tikai pašiem jānotic saviem spēkiem. Es jau sen esmu noticējusi😊.
Lidostā jauniešiem bija grūti atvadīties. Katrā skumjā notikumā ir savs prieka mirklis. Prieks par tik ciešām attiecībām, draudzību. Gaidot lidmašīnu pārrunājām par piedzīvoto. Gribējās salīdzināt mūsu skolas. Jaunieši atzina, ka viņiem patiktu tuvākas attiecības ar skolotājiem, iespēju katru dienu iziet ārā, mājīgas skolas telpas, brokastis skolā, kvalitatīvāks skolas transports, brīvības sajūta ģērbšanās daudzveidībā… Bet es zinu, ka ar nepacietību gribat zināt mūsu skolas plusus, vai ne? Mums ir garderobes. Mums ir kopīgi klašu pasākumi, kur jāgatavo priekšnesumi. Šie kopīgie piedzīvojumi ir tie, kas klasi saliedē. Varbūt jūs jaunieši vēl neredzat, taču Salacgrīvas vidusskolai ir vairāk plusu nekā jūs to spējat šobrīd saskatīt. Ja mēs gribam ko mainīt, tad jāsāk ar sevi! Gribam pozitīvu vidi savā skolā? Tas ir tik vienkārši … uzsmaidīt. Pašiem to radīt ar savu attieksmi.
Liels paldies jāsaka mūsu direktorei Sanitai Šlekonei un projekta koordinatorei Intai Ciršai. Viņas mūs pavadīja un sekoja visiem notikumiem līdz. Paldies arī Salacgrīvas novada domei par finansiālu atbalstu. Īpašu paldies vēlos pateikt savai lieliskajai ceļojuma draudzenei Diānai ar kuru šis piedzīvojums bija neaizmirstams. Princešu cienīgs. Tik daudz smieklu, C vitamīna. Pietiks visai vasarai un pāri paliks. Paldies arī mūsu burvīgajam jauniešu bariņam. Mēs ar jums lepojamies! Un man prieks, ka tieši jūs bijāt mūsu pulciņā.
Projekta koordinatore Inta Cirša saņēma mazu dāvaniņu no skolotājas Danielas Šneideres – sirdsveida metāla kārbiņu ar puķu zemi un sēkliņām. Klāt bija vēstulīte: “Es ceru, ka puķes patiešām izaugs, šī ir vienīgā iespēja tev vienreiz aizsūtīt puķes. Man patīk doma, ka puķes no Vācijas augs Latvijā… tāpat kā turpina augt draudzība starp mūsu skolām.”
Laura Ende
