29.janvārī Salacgrīvas vidusskolā, pēc skolas padomes ierosinājuma, notika līdz šim vēl nebijusi akcija “BEZ-telefona diena”. Šajā dienā ikviens Salacgrīvas vidusskolā tika aicināts nolikt savu tālruni un vairāk laika pavadīt kopā ar līdzcilvēkiem. Un jāsaka, ka mūsu skolas skolēni savā ikdienā var iztikt bez mobilo tālruņu izmantošanas.
Aptaujājot gan pedagogus, gan skolēnus, varēja secināt, ka akcija noritēja veiksmīgi. Tajā piedalījās lielākā daļa skolēnu. Bija skolēni, kuri, lai atturētos no kārdinājuma izmantot tālruni, jau laicīgi to bija atstājuši mājās vai atdevuši klases audzinātājai.
Skolēnu viedokļi par akciju bija sekojoši: “Smadzenes vairāk strādāja. Bikses bez telefona likās vieglākas. Vairāk varēja koncentrēties mācībām. Ļoti grūti bija rakstīt ieskaiti bez telefona. Nebija iespējams sazināties ar citiem. Pat vienā brīdī aizmirsu par telefonu. Šādi varētu būt visu laiku. Skolotāj, tumbiņa skaitās? Man jau tikai tumbiņa skan (taču tumba bez telefona neskan). Ja daļa skolēnu ir telefonatkarīgi, tad tas nenozīmē, ka telefoni jānoņem visiem. Skolēnu starpā ir sliktas attiecības, un telefons ir tas, kurš glābj no kontaktēšanās ar pārējiem. Nē, tas nebija grūti, man vienā brīdī likās – kaut kas trūkst, nu jā, pierasts, ka telefons ir rokās, bet – var iztikt. Sajūta tāda interesanta.”
Akcijas mērķis bija motivēt pašus skolēnus pievērst uzmanību tam, cik bieži tiek izmantots tālrunis un, vai tiešām bez tā nav iespējams iztikt. Akcijas moto bija: “Vai Tu vari?” Tas atspoguļojās arī skolā izvietotajās afišās. Kā teica Tomass: “Smieklīgi ir zaudēt derībās pret afišu, pret papīra gabalu.”
Pedagogu viedoklis par akciju bija pozitīvs. Lūk, ko šajā dienā novērojuši vairāki pedagogi: “Varētu teikt, ka visa klase akciju atbalstīja. Neierasti daudzus bērnus šodien starpbrīdī satiku klasē. Dienas beigās daudzi atzina, ka nemaz jau tik grūti nebija. Sajutu, ka man klasē ir vairāk bērnu. Prieks bija par skolēnu nopietno attieksmi. Ļoti atbalstu šādu akciju – ceru, ka mēs visi kopā varētu to ieviest par tradīciju. Skolēni visi ievēroja noteikumus, starpbrīžos spēlēja spēles. Noteikti atbalstītu, ja būtu šādas akcijas turpinājums – varētu kaut vai vienu reizi nedēļā iztikt bez telefona. Bez mobilajiem telefoniem skolēni starpbrīžos bija agresīvāki, skaļāki, pēkšņi vairs nezināja, ar ko nodarboties – dažiem aizrādot par telefona lietošanu starpbrīdī, atbilde bija, ka tā esot viņu izvēle – piedalīties vai nepiedalīties akcijā… un sadusmojās. Kopumā akcija parādīja, cik liela tomēr ir bērnu atkarība no telefona. Zēni noturējās, taču jutu, ka viņiem trūkst ar ko sevi nodarbināt starpbrīdī, teicu – runājieties, atbilde: nav par ko, viss jau izrunāts, bet pašiem šī diena likās interesanta. Mana klase katru dienu dzīvo bez telefoniem no pirmās klases, tāpēc nebija ko apspriest, skolā telefoni skolēnu rokās bija redzami stipri mazāk, bet dažiem tomēr bija komentāri par šādu dienu. Sen nebija redzēts, ka tik daudz skolēnu stāv pie ziņojumu dēļa un lasa afišas. Ir vērts šādu akciju turpināt.”
Protams, sajūtas pēc šādas dienas, kad mēģināts iztikt bez kaut kā tik ierasta kā mobilais tālrunis, ir dažādas. Taču šis ir sākums un aicinājums tam, lai mēs ikdienā vairāk sarunātos ar tiem cilvēkiem, kuri mums ir blakus, lai mēs vairāk izrādītu savas emocijas, lai vairāk pavadītu laiku kopā, nevis virtuālajā realitātē, lai spēles spēlētu kopā ar draugiem, nevis mobilajā aplikācijā. Īsti vietā ir Nika sacītais: “Skolotāj, vai zināt, mums ir forša, saliedēta klase!”
Liels paldies visiem, kuri piedalījās šajā akcijā (tas noteikti bija izaicinājums), paldies skolas padomes pārstāvjiem, kuri ierosināja šo ideju, paldies vecākiem, kuri atbalstīja šāda veida aktivitāti un mudināja skolēnus atstāt tālruņus mājās vai atteikties no to izmantošanas, paldies skolotājiem par skolēnu motivēšanu. Kopā mēs pierādījām, ka diena bez mobilā tālruņa ir iespējama un MĒS TO VARAM!
Salacgrīvas vidusskolas direktore
Sanita Šlekone
