8.aprīlī Salacgrīvas vidusskolas 11.klases skolēni atkal devās uz Salacgrīvas pilsētas bibliotēku, kur gaidīja tikšanās ar rakstnieci Ingu Žoludi.
Pašlaik rakstniece ir zināma un populāra saistībā ar uzrakstīto grāmatu ”1904.Melanholiskais valsis”. Tāpēc tikšanās sākumā Liegas Piešiņas saruna ar I.Žoludi ir tieši par šo darbu. Interesanti ir tas, ka autore ir gribējusi vairāk uzzināt par E.Dārziņu un viņa izcilo darbu ”Melanholiskais valsis”, un tā, rakstot grāmatu un pētot materiālus, viņa nonākusi līdz rakstniekam J.Porukam. Izrādās, ka tieši, ciemojoties Cēsīs pie viņa, komponists redzējis vīziju, kas vēlāk pārtapusi ģeniālā skaņdarbā. Un tā pēdējo gadu I.Žolude dzīvo arī J.Poruka zīmē, pētot materiālus par viņu un viņa daiļradi. Poruks mūsu kultūrā ir liela vērtība, bet rakstniece uzsvēra, ka ne tikai dzeja un garstāsts ”Pērļu zvejnieks”, un stāsts ”Kauja pie Knipskas” ir vienīgie izcilie darbi. Pārējā daiļrade atstāta mazliet novārtā, tāpēc ir pienācis laiks, kad novērtēt arī citus viņa darbus.
Lai arī radošais periods J.Porukam nav bijis garš, uzrakstīti ir daudz darbu (piemēram, viena gada laikā viņš uzrakstījis 22 stāstus), kas jāceļ laukā no aizmirstības pūra lādes. Rakstniece aicināja arī jebkuru no mums vairāk iepazīt J.Poruka literāros darbus un pašiem par to pārliecināties. J.Poruks latviešu kultūrā devis ļoti daudz. Gan viņš, gan E.Dārziņš, gan citi kultūras cilvēki, kas darbojušies gadsimtu mijā, radīja mākslas darbus ar misijas apziņu, ka viņi ir tie, kas dod tautai daudz jauna. Un tāpēc savos darbos J.Poruks sniedz tās zināšanas un pieredzi, ko ieguvis, mācoties ārzemēs. Šī kultūras bagāža viņam ir ļoti liela, neskatoties, ka iespēja studēt bija neilgu laiku.
Pēc sarunas par citiem kultūras ģēnijiem rakstniece dalījās pārdomās par to, cik liela nozīme grāmatām ir mūsdienās, ko mēs varam uzzināt par cilvēku, viņa mājās aplūkojot grāmatu plauktus, līdz dzirdējām viņas viedokli par mākslu, par radīšanas procesu, par to, kā viņai rodas savi darbi: viņasprāt, mākslā var atļauties visu, bet pie viņas tēmas, par kurām rakstīt, atnāk pašas. Tāpēc, lai cik arī gribas būt novatoriskai, tāpat nākas rakstīt tā, it kā kāds cits rakstītu ar viņas roku. Mākslas darbs pēc uzrakstīšanas tiek nodots publikai, sākot dzīvot pats savu neatkarīgu dzīvi. I.Žolude uzskata, ka rakstniekam noteikti ir jāpielāgojas šodienas steidzīgajai dzīvei, tāpēc vairāk jāpievēršas netradicionālām formām. Uz jautājumu, cik personiski ir viņas darbi, viennozīmīgas atbildes nav. Tikai ar laika distanci var novērtēt – jā, šis darbs ir par mani. Uz daļēji patiesiem notikumiem balstīts stāstu krājums ”Mierinājums Ādama kokam”. Pašai tuvākā ir ģimenes tēma, jo ”tā tēma mani ir veidojusi par tādu cilvēku, kāda es esmu”. Protams, neiztika bez jautājuma par to, vai rakstīt var iemācīties. Rakstniece uzskata, ka viennozīmīgas atbildes nav, bet māksla ir nebeidzams mācīšanās process, tāpēc literatūras vēsture ir jāpārstrādā caur sevi, lai saprastu, kur atrodies un kur ir tava vieta šajā procesā.
Šī tikšanās reize bija tad, kad skolā literatūras stundās bijām apguvuši tēmu par J.Poruka daiļradi, bijām noskatījušies arī ”Literatūres” raidījumu, kur skatījām I.Žoludes atklāsmes par rakstnieku, tāpēc bija interesanti par latviešu dižgariem klausīties klātienē, gūstot vēl citu pieredzi.
Paldies Bibliokuģim, G.Šīmanim, H.I.Podziņai, L.Piešiņai un rakstniecei I.Žoludei par jauko tikšanos!
Salacgrīvas vidusskolas latviešu valodas skolotāja
Inta Balode
