25.martā Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā Bibliokuģa ”Krišjānis Valdemārs” projekta ietvaros viesojās jaunā rakstniece Laura Vinogradova. Lasītājiem pazīstama ar jau iemīļotām bērnu grāmatām ”Snīpulītis no Snīpuļciema”, ”Mežpasakas” un grāmatām pieaugušajiem: stāstu krājumu ”Izelpas” un romānu ”Lāču kalns”.
Laura ir ļoti jauna rakstniece, bet, kā uzsvēra sarunas vadītāja L.Piešiņa, nepamet sajūta, ka viņa ir bijusi blakus visu laiku. Uz jautājumu, kāpēc ir šī sajūta, pati rakstniece atbildēja ar viņas lasītāju vārdiem: ”Es rakstu par mums.” Sākusi rakstīt pirms pieciem gadiem, bet vēl pirms tam, kad viņa pat nebija domājusi par savu grāmatu rakstīšanu, bija aicināta uz dažādām tikšanās reizēm, lai runātu kādus savus miniatūrus sacerējumus, dalītos ar dzīves atziņām. Ļoti interesanti ir tas, ka skolas laikā Laurai nav bijusi interese par rakstīšanu, studējusi uzņēmējdarbību un grāmatvedību. Un tad dzīvē notiek tā, ka radošums grib izlauzties uz āru, un viņai pašai par pārsteigumu tā ir rakstīšana. Ikdienā viņa strādā neredzīgo bibliotēkā, tāpēc daudz domā par vārda nozīmi, ierunā arī audiogrāmatas, un arī pašai savus darbus rakstīt nozīmē – ”Runāt – tas ir rakstīt. Nebaidīties no vārdiem!” Savus darbus viņa izrunā, un tikai pēc tam tie pārtop rakstītā tekstā.
L.Piešiņa jautāja, kā pie viņas atnāk stāsti. Tie nav pašas izdzīvoti, kaut viņa raksta 1.personā, bet tie ir stāsti, kas aizķeras no citu cilvēku dzīvēm, tas, kas viņu uztrauc, kas sāp. Bērnu grāmatas rakstot, Laura saka, ka atpūšas no pieaugušo dzīves. Bērnu grāmatās var spēlēties un justies priecīgāk. Stāstu krājumā un romānā savukārt viņa izsakās tieši, bez kruzuļiem, kā pati saka. Zināšanas par rakstīšanu ieguvusi Literārajā akadēmijā, tāpēc tagad var pievienot arī teorētiskās zināšanas, lai taptu daiļdarbs.
Saruna ar rakstnieci bija ļoti personiska, viņa dalījās savās pārdomās gan par latvietību, gan par bērnu audzināšanu, gan atzinās savās izjūtās, kādas tās ir pret dzimto Popi, un tās nebūt nav tikai vieglas un patīkamas, uzzinājām par viņas attiecībām ar vēsturi, par to, kā viņa pati mēģina izzināt sevi un daudz ko citu. Tā kā šī projekta ietvaros rakstniecei bija jādalās savā pieredzē par kāda izcila latviešu rakstnieka daiļradi, tad uzzinājām Lauras atziņas par R.Ezeras daiļradi un personību. Viņa uzsvēra, ka ir svarīgi nodalīt literāro darbu no personības. Kaut gan viņai R.Ezeras personībā un dzīvē daudz kas nepatīk, nedrīkst aizmirst, ka rakstnieks ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie un to ir jāpieņem. Literārie darbi dzīvo savu neatkarīgu dzīvi no to autora.
Sarunas noslēgumā L.Vinogradova pastāstīja par savām iecerēm, par to, ka rakstīšana ir viņas sirdsdarbs, ka nevar sagaidīt tos brīžus, kad varēs atlicināt laiku rakstīšanai. Jauniešiem viņas novēlējums, lai nenobīstas un lai dara to, kas patīk, lai attīsta savus talantus, un, ja arī atklāsies, ka pēc augstskolas beigšanas ir parādījusies pavisam cita talanta šķautne, droši tiekties tajā virzienā. Iegūtās zināšanas nekur nepazudīs, tās tikai bagātinās dzīvi. Mēs nekad nevaram zināt, kas interesants mūsu personībā atklāsies pēc mirkļa, dienām, mēnešiem vai gadiem.
Paldies par sirsnīgo tikšanos L.Vinogradovai, L.Piešiņai, G.Šīmanim un Salacgrīvas pilsētas bibliotēkas vadītājai H.I. Podziņai.
Salacgrīvas vidusskolas latviešu valodas skolotāja
Inta Balode.
