6.oktobrī Salacgrīvas un Liepupes vidusskolas 9.-11. klašu audzēkņiem bija iespēja doties izziņas braucienā uz Jūrmalu ”Seno vraku noslēpums”. Ekskursiju organizēja bibliokuģa ”Krišjānis Valdemārs” radošā komanda, un, pateicoties Salacgrīvas novada domes atbalstam un pilsētas bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iniciatīvai, tajā devās mūsu novada skolēni.
Aizbraucot uz Rīgu, priecājoties par saulīti, kas darīja visus mundrus un zinātkārus, klausījāmies Ginta Šīmaņa stāstījumā par Ķīpsalu, par Ķīpsalas jahtu klubu. Ķīpsala ir Rīgas pilsētas apkaime, sala, kas ir 2,7 kilometrus gara un 500 metrus plata, ļoti interesanta ar savu koka ēku arhitektūru. Nemaz nezinājām, ka būtisku attīstību Ķīpsalas koka arhitektūras mantojuma saglabāšanā devusi arhitekte Zaiga Gaile. Šobrīd var vērot krasus pretstatus starp veco un jauno biroju ēku arhitektūru. Ir gan brīnišķīgi restaurētas vecās ēkas, turpat pamestas koka būdas un nesakopta teritorija, bet blakus modernas ēkas. Un vēl Ķīpsala ir slavena ar to, ka no tās var redzēt burvīgu skatu uz Vecrīgas panorāmu. Mūs vēl priecēja skats, vērojot, kā ostā ienāk prāmis.
Pa ceļam uz autobusu vēl apskatījām milzīgo Rīgas Tehniskās universitātes pilsētiņu ar daudzajām fakultāšu ēkām. Varbūt kādam no vidusskolniekiem tā nākotnē būs studiju vieta. Tālāk devāmies uz Jūrmalas Brīvdabas zvejniecības muzeju, kas atrodas priežu silā pie Lielupes ietekas jūrā. Muzejā izveidota zvejnieku sēta, un tās aptuveni 2000 eksponātu vēsta par zvejnieku dzīvi un amatu jūrmalā 19. un 20. gadsimtā. Šeit var apskatīt dzīvojamo māju, klēti ar ratnīcu, tīklu būdu, zivju kūri, pirti un citas būves. Tāpat iepazinām enkuru un zvejas laivu kolekciju, kā arī visas sīkās sadzīves lietas, ko savā ikdienā kādreiz izmantojuši zvejnieki. Skolēni ar interesi pētīja visas senās lietas, tikai, manuprāt, būtu labāk, ja mēs redzētu arī darbībā, ko tad īsti ar tām senatnē darīja un kā tās darbojās.
Pēc tam devāmies uz Jūrmalas pilsētas muzeju. Varējām iepazīties ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju, kas izveidota ļoti interesantā formā, iepazīstinot ar pilsētas vēsturi no 18.-20. gs., sadzīvi, modi un paradumiem. Šeit atrodas Latvijā lielākā peldkostīmu kolekcija, senās Jūrmalas pastkartes. Tā kā muzejā pašlaik ir vairākas izstādes, tad mēs redzējām Rolanda Beitnera gleznu, Elitas Pureniņas tēlniecības darbu izstādes un Jevgenija Pugina fotoizstādi ”Mana jūra”, kuras atklāšana bija tieši 6. oktobrī.
Bet pēc mākslas baudīšanas mūs gaidīja ļoti interesanta tikšanās ar zemūdens arheologu Voldemāru Rainu. Voldemārs Rains ir cilvēks leģenda. Izmācījies par jūrnieku, nirēju, zemūdens arheologu, dzelmei atdevis 50 gadus. Zemūdens arheoloģijai pievērsies 80. gadu beigās, un līdz šim ir vienīgais zemūdens pētnieks vēsturnieks, jo vēsture ir liela viņa mīlestība. Tāpēc jebkurš priekšmets, kas izcelts no dzelmes, viņu interesē kā vēsturiska liecība. Pa šiem gadiem nevar saskaitīt, kur būts un cik projekti īstenoti. Staburags Daugavā, pieminekļa Sējējs galvas meklēšana Rūjas upē, Niedrāju ezerā atrasta vienkoce, Karostas dīķis, daudz projektu bijuši saistīti ar Jūrmalu, bet būts arī daudzās vietās pasaules ūdeņos. Pēc tautības nebūdams latvietis, viņš runā bagātā latviešu valodā, pauzdams izcilas zināšanas par latviešu vēsturi un kultūru. Mums tika stāstījums par vācu kuģiem Latvijas ūdeņu dzelmē, par interesantiem atradumiem, piemēram, ticis atrasts kuģis pilns mucām ar monētām, cits – pulksteņiem. Viņš rādīja arī savus atradumus, par katru stāstot informāciju, ko izdevies iegūt.
Nodarboties ar zemūdens arheoloģiju Voldemāram Rainam ir dzīves aicinājums, un viņš savu ikdienu bez tās nevar iedomāties, bet jāapzinās, ka stāstījumā viss izklausās bezgala viegli un romantiski, bet ir ļoti daudz jāmācās, lai apgūtu šo profesiju. Mācību grāmatas ir jāiemācās no galvas. Kāpēc? Atrodoties zem ūdens, nesameklēsi lapaspusi, kur kas rakstīts, un katrā situācijā ir jāzina zibenīgi, kā rīkoties. Darbs notiek tumšos apstākļos, vairāk jāpaļaujas uz rokām, nevis acīm. Nodarbības, lai apgūtu niršanu, notiek gan bērniem, gan pieaugušajiem, interese ir liela. Bet pētnieks atklāj arī to, ka ekspedīcijas valsts nefinansē, viss ir pašu līdzekļi, piesaistot sponsorus. Tāpēc tas ir sirds darbs, jo netiek domāts par peļņu, bet ar aizrautību tiek pētīta zemūdens pasaule. Un tā ir izpētīta krietni mazāk nekā kosmoss, tāpēc, ko pētīt, pietiks visiem, lai tik būtu, kas to dara!
Pavisam nemanot, diena bija paskrējusi, mēs, daudz jauna redzējuši, dzirdējuši, devāmies mājup. Skolēnu vārdā paldies Salacgrīvas novada domei, bibliokuģa radošajai komandai, Gintam Šīmanim un Hedvigai Inesei Podziņai!
Salacgrīvas vidusskolas
skolotāja Inta Balode
