Rudens ir laiks, kad Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā atsākas tikšanās ar literātiem un interesantām personībām. 1. oktobrī Salacgrīvā viesojās Anna Žīgure – bijusī Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā, publiciste, tulkotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere. Uz šo tikšanos bija iespēja doties arī Salacgrīvas vidusskolas 11. un 12 .klases skolēniem. Tikšanās izvērtās ļoti interesanta – iepazinām inteliģentu, gudru, izcilu personību.
Tikšanos vadīja L.Piešiņa – kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja. Pirmais jautājums pavisam parasts par to, lai A.Žīgure dalās pārdomās, kā jūtas šodienā. Un aizsākās saruna, kuras laikā viņa atklāja, ka jūtas kā cilvēks, kurš dara savu darbu, jūtas gandarīta par to, jo laiks paiet tulkojot, rakstot un dodoties uz tikšanām. Sevi A.Žīgure dēvē par ļoti paškritisku, bet iesaka visiem nebaidīties, bet gan dalīties ar savām idejām, mēģināt tās īstenot. Tā viņa paklausīja savai idejai un iestājās Tartu Universitātē, pateicoties saviem igauņu draugiem, izstāstīja ideju par Lielo talku, kas jau bija Igaunijā, tagad nemaz nevaram iedomāties, ka mums nebūtu Lielās talkas.
Visus klātesošos A.Žīgure mudināja neslēpt savas idejas, bet gan tās droši laist pasaulē. Tulkotāja pauda savu viedokli par pašapziņu. Par to, cik tā ir svarīga. Tikai brīdināja, ka daļā jaunās paaudzes parādījusies bīstama tendence, kad ir tukša pašapziņa, tai nav satura, zināšanu un gudrības. Pašapziņa viņai pašai ļoti noderēja, strādājot diplomātisko darbu, kas bija ļoti atbildīgs. Tad bija jāliek lietā visas savas zināšanas un prasmes.
Protams, ka neizpalika jautājumi par tulkotājas dzimtu. Viņas vectēvs Edvarts Virza – ”Straumēnu” autors. Uzzinājām, kā tad īsti ir ar ”Billītēm”. Izrādās, ka tās nav prototips Straumēniem, bet māja pārbūvēta 30. gados un bijusi vasaras māja, kur rakstīts darbs ”Straumēni” – izcilākais un nozīmīgākais darbs par latviešu zemnieku un viņa sētu, kāds jebkad tapis latviešu literatūrā. E.Virzas sieva un tulkotājas vecmāmiņa Elza Stērste – dzejniece un skolotāja, kura tika izsūtīta uz Sibīriju par darbošanos tā sauktajā ”franču grupā”. No vecvecākiem A.Žīgurei nav daudz lietu, kas saglabājušas, bet tās, kas ir, ir ļoti mīļas, tāpēc vēl nav atdotas muzejiem.
”Billītēs” tagad ir muzejs, kurš ne tikai liecina par rakstnieku dzīvi, bet apkārtnē priecē koki, kuri bijuši liecinieki iepriekšējo paaudžu dzīvēm, dārzā zied latviešiem tik mīļās puķes: flokši, dālijas, astilbes un lefkojas. A.Žīgure uzsvēra, ka cenšas šeit uzturēt cilvēcisko attiecību skaistumu, gara možumu, saskaņu ar dabu, lai tas viss apmeklētājos rada pārliecību par īstajām cilvēka dzīves vērtībām.
Sarunā tulkotāja pastāstīja arī par savu daiļradi, par to, kas šobrīd ir aktuāls viņas radošajā dzīvē. Top darbs ”Latvijas zeme un debesis”, kurā viņas viedoklis par to, kas mainījies divdesmit gadu laikā Latvijā, izdota grāmata ”Ziemeļzemes cēlā tauta” (Somijas tēls latviešu presē 1822-1945).
Tikšanās noslēgumā A.Žīgure atklāja savas izjūtas, kādas pārņēma, pirmoreiz dzirdot Latvijas valsts himnu un redzot Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Cik nozīmīgi mums šodien katram ir mūsu valsts simboli? Saruna bija dažas dienas pirms vēlēšanām. Varbūt viņas teiktais lika mums, klausītājiem, aizdomāties par dzimteni, par mūsu valsti, par patiesajām vērtībām? Paldies par sirsnīgo tikšanos!
Salacgrīvas vidusskolas latviešu valodas skolotāja
Inta Balode
