Šā gada 20.janvārī Salacgrīvas vidusskolas 10.un 11.klases skolēni devās uz tikšanos ar dzejnieku Māri Salēju Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā. Šī tikšanās notika sarīkojuma cikla ”Man jākopj pašam sava balss” ietvaros. Tikšanos vadīja Liega Piešiņa, projektu atbalsta VKKF.
M.Salējs ir dzejnieks, kurš izdevis 5 dzejoļu krājumus, viņš darbojas arī kā atdzejotājs un ir literatūrzinātnieks, taču saruna iesākās ar viņa domām un viedokli par literatūras periodiku. Izrādās, viņš kādu laiku bijis redaktors izdevumam ”Luna”. L.Piešiņa uzdeva provokatīvu jautājumu par to, vai mūsdienās ir vajadzīga literatūras periodika, ja visu mēs varam atrast ar interneta palīdzību. Dzejnieka viedoklis ir, ka tā ir nepieciešama, jo interneta materiāli ir gaistoši, bet periodika ir ilgspēlējoša, tas ir sastindzināts momentattēls kādam laika posmam. Drukātajam materiālam ir arī kvalitātes garants.
Tālāk jau saruna bija par radošo procesu, par to, kā dzejnieks nonācis līdz atziņai, ka viņš var sacerēt dzejoļus. Interesanti, ka M.Salējs ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. Uz jautājumu, kāpēc sācis nodarboties ar literatūru, sekoja ļoti interesanta atbilde: cilvēkam jāļaujas tam, kas ar viņu notiek, dzejošanu, viņaprāt, neizvēlas pats, bet literatūra paņem cilvēku. Tātad jānodarbojas ir ar tām lietām, kuras pašas paņem. Tas attiecas ne tikai uz literatūru, bet arī uz visām pārējām jomām. M.Salējs ne tikai dzejo, bet arī atdzejo no krievu, ukraiņu un poļu valodas. Mazliet viņš pastāstīja arī par pašu atdzejošanas procesu, kas nebūt nav viegli darāms darbs. Arī no latviešu valodas tiek tulkoti dzejoļi citās valodās, un tad, viņaprāt, svarīgi ar dzejoļa palīdzību atklāt latviešu tautas būtiskākās kultūras pazīmes, bet reizē dzejai jābūt arī sinhronizācijā ar pasaules dzeju, tā kļūstot saprotamai citu tautu lasītājiem. Interesanti bija klausīties paša dzejnieka lasītajos pašsacerētajos un arī tulkotajos dzejoļos. Varētu teikt, ka tas bija kā īsta aktiera priekšnesums, kaut gan viņš pats atzina, ka nav mācījies aktiermeistarību. Un atkal jāsaka, ka darbojas viņa jau pieminētā ļaušanās – viss skan dzejnieka galvā kā mūzika, tāpēc arī kā melodija veidojas dzejoļa lasījums – ātrāks un lēnāks temps, skaļāki un klusāki vārdi, un tam visam klāt emocijas, kas ļauj baudīt dzejas lasījumu.
Pēc tikšanās jaunieši varbūt vairāk padomās par to, cik liela nozīme ir ļauties un arī apjaust savus talantus, ko pēc tam pilnveidot turpmākajā dzīvē. Un nenoliedzami pats interesantākais bija klausīties dzejniekā, kad viņš lasīja dzejoļus.
Salacgrīvas vidusskolas skolotāja Inta Balode
