Salacgrīvietim Ričardam Kauliņam sudraba medaļa valsts 38.bioloģijas olimpiādē

Salacgrīvietim Ričardam Kauliņam sudraba medaļa

valsts 38.bioloģijas olimpiādē

Daudzi domā, ka, paņemot grāmatu un pamācoties pāris mēnešus, ir iespējams sasniegt ievērojamus rezultātus. Patiesībā, tā nebūt nav. Piemēram, es mācos jau ļoti daudzus gadus, izmantojot jebkuru brīvo brīdi, lasot dažādu literatūru un mācoties gan kopā ar skolotāju Laimdotu Pelši, gan mājās, neskatoties uz to, cik ir vēls, vai tā ir darba diena vai brīvlaiks. Mans laiks paiet pārskatot pierakstus, meklējot vajadzīgo informāciju un pildot uzdevumus.” Tā par savu ikdienu saka Salacgrīvas vidusskolas 11.klases skolēns Ričards Kauliņš, kurš šogad valsts 38.bioloģijas olimpiādē ieguva godpilno otro vietu un sudraba medaļu. Latvijas novados 11. klašu grupā par iespēju piedalīties valsts bioloģijas olimpiādē šajā gadā sacentās 509 skolēni. Valsts olimpiādē iekļauti arī pasaules olimpiādes uzdevumi, tāpēc sasniegtais rezultāts ir ļoti augsts.
Kā stāsta R.Kauliņš, tad šādi panākumi nebūtu iespējami bez skolotājas Laimdotas Pelšes palīdzības: “Skolotāja Laimdota Pelše ir cilvēks ar lielām darba spējām un pieredzi, kura zina, kā ir jāmāca, lai sasniegtu panākumus. Skolotāja vienmēr būs pretimnākoša, ja redzēs, ka skolēns ir gatavs mācīties un ieguldīt savu darbu.
Bioloģijas olimpiāde nav vienīgā, kurā piedalījies Ričards Kauliņš. Jaunietis ar panākumiem startējis arī matemātikas, vizuālās mākslas, vēstures un angļu valodas olimpiādēs, taču, tā kā Ričards savu nākotni saista ar ārsta profesiju, tuvāks izrādījies bioloģijas mācību priekšmets. “Ja es vēlos būt ārsts, ir ļoti daudz jāstrādā un jāapgūst. Es zinu, ka bez mācīšanās, es nevaru sasniegt panākumus. Pats svarīgākais – iemācīties mācīties. Tas nenozīmē tikai izlasīt grāmatu, bet arī atcerēties izlasīto, izprast to un spēt izmantot šīs zināšanas. Man ir prieks, ka man ir tāda skolotāja kā Laimdota Pelše, kura māca, kā mācīties. Viņa ir paraugs citiem.
Laimdotas Pelšes darba stāžs skolotājas amatā ir 39 gadi. Salacgrīvā Daugavpils meitene nonākusi tīras nejaušības rezultātā. Kad 5.kursā notikusi jauno speciālistu sadale, jaunā skolotāja sākotnēji nokļuvusi Bebrenes pagastā, taču tur atbildīgās personas nospriedušas, ka jaunā speciāliste ar tik teicamām atzīmēm, būšot “par gudru” tik nelielai teritorijai. Tālāk ceļš vedis uz Ezeri. Finansiālu apstākļu dēļ nebija iespējams doties uz Rīgu, tāpēc L.Pelše pierakstījusies norīkojumam uz maz zināmo Salacgrīvu. Šeit uz bioloģijas skolotāja vietu jau kandidējuši vairāki skolotāji, taču direktors Vilis Jēriņš izvēlējies Laimdotu Pelši. Kā stāsta pati skolotāja: “Mana īstā profesija ir skolotājs. Tas ir darbs, kas man patīk. Nāku no ģimenes, kurā vienmēr cienīts darbs. Līdz 18.gadu vecumam biju daudz un smagi strādājusi fizisku darbu, tāpēc mana sirdslieta ir garīgais darbs ar skolēniem. Izturība manī ir no vecākiem. Viņi uzskatīja – vai nu nedari nemaz, vai līdz galam! Man pašai vienmēr paticis mācīties. Kad sapratu, ka padodas skolas lietas iemācīt citiem, bija viegli izvēlēties skolotāja profesiju. Tajos laikos skolotājs skaitījās prestižs amats. Ilgi nevarēju izšķirties – kļūt par eksakto zinātņu, vēstures vai literatūras skolotāju, jo padevās un patika visi šie mācību priekšmeti. Bioloģiju un ķīmiju izvēlējos tāpēc, ka man patika daba un skaidrība, kas piemīt eksaktajiem priekšmetiem. Tie ir skaidri un nemainās līdzi politiskajiem režīmiem. Nevēlējos “komunisma piedevas” mācīt bērniem.
Šodien Laimdotas Pelšes vārds zināms gandrīz ikvienam salacgrīvietim. Nevienam citam pedagogam kādreizējā Limbažu rajona teritorijā nav izdevies sasniegt tik augstus un vairākkārtējus rezultātus pasaules bioloģijas olimpiādēs. Ričards Kauliņš ir tikai viens no skolotājas talantīgajiem audzēkņiem. Tādi ir arī Gints Kalniņš, Valters Bogorads, Gints Šmits, Mārtiņš Vaivads un citi. Vairākus gadu desmitus Laimdota Pelše bijusi arī agrākā Limbažu rajona bioloģijas un ķīmijas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja, ir Starptautiskā Baltijas jūras projekta (BSP) koordinatore. Vēlos vakaros un agros rītos, darba dienās un brīvdienās, skolotāja Laimdota Pelše ir sastopama savās īstajās mājās – Salacgrīvas vidusskolā.
Par jautājumu, kā skolotāja atrod talantīgos skolēnus, Laimdota Pelše smaida: “Kad tik ilgi ir nostrādāts skolā, tad skolotājs jau spēj izjust skolēnus. Galvenais nav tikai gudra galva uz pleciem, bet arī lielas darba spējas. Ar darbu var sasniegt ļoti daudz. Visi mani skolēni, kuri guvuši panākumus valsts un pasaules līmenī (trīs biologi un divi ķīmiķi) bijuši bērni, kuri daudz lasa. Ar bērniem ir jāspēj saprasties. Tās ir zināšanas, kuras nevienā augstskolā nevar iemācīties. Svarīgs ir kontakts ar skolēnu. Neviens no maniem skolēniem nav turējis uz mani ļaunu prātu pat tad, ja dažreiz “pavelku viņus uz zoba.” Talantīgie skolēni pret skolotāju izturas kā līdzīgs pret līdzīgu. Lielajās ģimnāzijās to nav iespējams panākt. Bērni ir ļoti dažādi un katram jāatrod īstie vārdi, īstā pieeja. Man ir prieks par to, ko viņi panāk – pārvarot grūtības un paši sevi. Nekad nedrīkst bērnus salīdzināt vai vilkt paralēles – ja mācīsies pie Pelšes, tad bioloģiju un ķīmiju zināsi pats no sevis. Bērni, kuri pārvarējuši sevi, sagatavojoties valsts un pasaules līmeņa olimpiādēm, vienmēr ir ieguvēji. Viņi spēj grūtībās atrast risinājumus nevis padoties. Vienmēr esmu teikusi, ka šie talantīgie bērni pie manis nāk no “augšas”. Viņi visi ir bijuši tik zinoši, ka varēja aiziet mācīties uz Rīgas skolām, varēja izvēlēties citus skolotājus, taču palika šeit. Un man ir liels prieks par visiem saviem bērniem, kurus esmu mācījusi…
Mūsdienās, kad masu medijos plaši tiek diskutēts par izglītības kvalitāti, Laimdota Pelše iesaka: “Ikvienam skolēnam būtu jāapzinās, ka ar laiku viņi būs pieauguši, ka viņiem pašiem būs sevi jāpierāda, apzinoties, ka neviens viņiem aiz muguras nestāvēs un būs jāpaļaujas vien uz saviem paša spēkiem. Skolā ir jāmācās tā, lai attīstītu savu patieso talantu – jebkurā mācību priekšmetā, jebkurā jomā. Daudziem liekas, ka mācīties nevajag, bet visa garlaicība un negācijas rodas no tā, ka cilvēkam nekas garīgs nesagādā prieku un tad tas dvēseles tukšums ar kaut ko ir jāaizpilda – ar cigareti vai alkoholu… Cilvēks ir garīga būtne un vienmēr jācenšas apgūt ko jaunu. Ļoti nožēlojami, ja esi vecāks, bet nespēj atbildēt pat uz vienkāršiem bērna jautājumiem. Savu vietu dzīvē atrast daudz vieglāk ir tam, kurš ir mācījies, kurš ir izgājis cauri grūtībām, jo šāds cilvēks spēju nepadoties saglabās arī dzīvē. Cilvēka visstingrākajam soģim un sirdsapziņai jābūt viņam pašam. Vajag apstāties un sev pajautāt: Ko es varu darīt savādāk?

Salacgrīvas vidusskolas direktora vietniece
Sanita Šlekone

Ricards