Septembra beigās skolas kolektīvā bija īpašs jubilārs – sveicām skolotāju Laimdotu Pelši 70 gadu jubilejā. Apsveikumam kā apakšvirsrakstu varēja likt “ Laimdotas dziesmu grāmata”.
Zālē, kuru rotāja Līgas Siliņas veidotie svētku dekori, skolotāju ieveda viņas audzināmās klases audzēknis, mūsu jaunais kolēģis Ivo Kuks.
Savulaik uz jautājumu, kas ir Laimdotas Labākais notikums, viņa atbildēja:
“Mana piedzimšana. 1953.gadā mammai bija jāizšķiras par karjeru vai mani. Viņa pieņēma lēmumu par labu man”.
Skolas gadi Lubānas vidusskolā Laimdotai saistās ar dziesmu “Laimes putns” – dziesma, kas skanēja Pēdējā zvana dienā.
Laimdota bija uzcītīga skolniece, visu mācījās pamatīgi, tāpēc vēl joprojām var palīdzēt skolēniem dažādos mācību priekšmetos, pasniedzot ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā, kas tagad noder, strādājot ar ukraiņu bērniem.
Studijas Laimdotu aizveda uz Daugavpils pedagoģisko institūtu, jo tā bija mācību iestāde, kura sagatavoja labākos bioloģijas un ķīmijas skolotājus.Kopmītnēs bieži tika dziedāts- gan tautas dziesmas ( dziedam “Ziedi, ziedi , rudzu vārpa”!), gan “Vālodzīte”, dažreiz līdz par rīta gaismai.Bet reiz kārtīgā studente tika izsaukta uz Komjaunatnes komiteju, kas vēlējās noskaidrot, kurā istabiņā dzied “ Taurenīt, mans taurenīt…” . Laimdota izlikās, ka nav dzirdējusi…
Studiju laiks apstiprināja Laimdotas Dzīves moto:
“Necerēt, ka kāds ko iedos rokās bez darba un kārtīgas piepūles”.
Tāpēc viņai izdodas augstskolu pabeigt ar “sarkano diplomu”.
1977.gadā direktors V.Jēriņš uzaicina L.Pelši uz Salacgrīvu. Mūsu skolā viņa mācījusi bioloģiju, ķīmiju, veselības mācību, darbojas Baltijas jūras projektā, palīdz vadīt Ekoskolu.
Dzīves vietas saved kopā ar jauno kolēģi Ināru Puteli, viņām ir lenšu magnetofons, uz kura klausās gan “Krīt visbaltākie sniegi”, gan līdzi dzied “Upē naktī pīles kliedz”.
Pirms 5 gadiem Laomdota rakstīja ”Man patika būt klases audzinātājai”
“Man ir tāda sajūta, ka šīs klases bija domātas audzināšanai tieši man un es viņiem.
Ja neesi audzinātājs, ir vairāk brīvā laika, bet tu neizjūti piederību kādam skolēnu kolektīvam, kuriem tevi ik pa laikam ļoti vajag kā padomdevēju, vai cilvēku, ar kuru vienkārši parunāties. Es domāju, ka skolotājiem tas dod iespēju atraisīties, ja viņš piedalās Žetonvakara teātra izrādē , skolēni viņu sapoš Crazy dienai vai ekstremālajām pārvērtībām. Ir pasākumi un runas, kur es piedomāju pus mācību gadu, jo stundās es strādāju ar prātu, bet klasi vajag audzināt ar sirdi”.
Kopā ar klasi ir dziedāts gan “Lilioms”, gan “Zilais putniņš”, “Piena ceļš”, “Mana dziesma”, ir vadīti uz mājām Kuivižnieki un visu ceļu dziedāts.
Dažas Laimdotas atziņas:
Mani labie darbi:
“Palīdzu saviem līdzcilvēkiem un radiniekiem dažādos veidos, bet to neafišēju”.
Mani var nokaitināt: necilvēcīga rīcība.
Izaicinājums:
“Uzdrošināties sagatavot skolēnus olimpiādēm un ZPD rakstīšanai, lai sacenstos valsts un pasaules līmenī”. Visiem būs prātā G.Kalniņš, G.Šmits, V.Bogorads, M.Vaivads un jaunākais no viņiem – Ričards Kauliņš, kurš bija ieradies savu skolotāju sveikt personīgi.
Pašlaik 3 audzināmie no dažādām klasēm strādā par skolotājiem -Evija Kosīte-Viļķina, Inguna Laksberga un Ivo Kuks.
Un visa dzīve pagājusi kā dziesmā “Pie jūras dzīve mana”.
Laimdotas hobiji: grāmatas, dārzs, kultūras pasākumu apmeklēšana, ilgus gadus darbošanās vēlēšanu iecirknī.
Bet vispār lielākais hobijs ir SKOLA un DARBS
Tā kā Laimdotai vienmēr ir patikusi dzeja, tā , protams, iederas arī jubilejas reizē. Jubilāri ar īpaši piemeklētām Ā.Elksnes rindām uzrunāja Līga Tauriņa:
Ar vasaras vaiņagu galvā
Pa dārzu dālija iet,
Pat koki jau piekusuši,
Bet viņa vēl plaukst un zied,
Viņa vēl pierūgusi
Ar pumpuriem pilna līdz malām,
Bet nežēlojas nevienam,
Ka vasara galā…
Stāv dālija septembra vārtos
Un vasaras vaiņagā smej…
Man liekas- no tādām kā viņa
Kļūst vieglāk šai pasaulei
Nobeigumā apsveikumam nodziedājām M.Gruzīša dziesmu “Aiviekstes ozoli”, jo tā stāsta par skolotājas dzimto Lubānas pusi.
