Jau tradicionāls pasākums Salacgrīvas vidusskolā reizi gadā vecāku pēcpusdienas ietvaros ir “Tējas vakars”, ko organizē skolas atbalsta komandas pārstāvji vecākiem, kuru bērni apgūst speciālās izglītības programmas vai kuriem mācību procesā ir nepieciešams papildus atbalsts. Šogad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šis pasākums nenotika Ziemassvētku gaidīšanas laikā, bet gan tūlīt pēc Lieldienu brīvdienām.
Ideja par šāda pasākuma nepieciešamību pirms vairākiem gadiem radās Salacgrīvas vidusskolas speciālajai pedagoģei Agnesei Gromovai-Ķūrenai un skolas psiholoģei Diānai Aldersonei, kad abas saprata, ka mūsdienās ļoti daudzi neizprot, kas ir speciālās izglītības programmas. Ļoti bieži vecāki jūtas vainīgi un samulsuši par to, ka skola piedāvā viņu bērniem apgūt kādu no speciālajām izglītības programmām (mūsu skolās tās ir divas: viena skolēniem ar mācīšanās traucējumiem, otra skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem) vai iesaka nodrošināt papildus atbalsta pasākumus, apgūstot vispārizglītojošo programmu. Tādēļ tika nolemts rīkot “Tējas vakaru”, kurā vecākiem neformālā gaisotnē pastāstīt, ka viņu bērni ir tādi paši skolēni, kā visi pārējie, tikai dažkārt viņu uztveres procesi darbojas savādāk, dažkārt viņiem atšķiras darba temps – vai nu tas ir lēnāks, vai gluži otrādi daudz ātrāks nekā citiem… Vēl jo vairāk – mēs taču ikviens esam tik atšķirīgs. Pedagogu un atbalsta komandas personāla uzdevums, sadarbībā ar vecākiem un speciālistiem, ir atrast grūtību cēloņus un pareizo pieeju, lai mācību procesā tiktu sniegta nepieciešamā palīdzība. Kā piemēru speciālā pedagoģe min cilvēku, kuram nepieciešamas brilles. Bieži vien tik vien kā briļļu neesamība rada sliktākas sekmes mācībās, jo skolēns nespēj saskatīt uz tāfeles rakstīto. Ir skolēni, kas nespēj iegaumēt skaitļu vai burtu rakstību, tādos gadījumos pedagoga kompetencēs ir piemērot atbilstošas atgādnes (špikerīšus). Pasaulē ir tik daudz slavenu un veiksmīgu cilvēku, kuriem kādreiz skolā ir bijušas mācīšanās grūtības, bet ar nepieciešamo atbalstu vai arī ar neatlaidību un pašu gribasspēku viņi dzīvē ir spējuši gūt ievērojamus panākumus. Šādi piemēri ir Alberts Einšteins, Volts Disnejs, Ričards Brensons, Toms Krūzs, Džons Lenons, Bils Geits, Robins Viljams… Sarakstu varētu papildināt ar simtiem citu ievērojamu cilvēku vārdiem.
Viens no “Tējas vakara” uzdevumiem ir ne tikai vecāku iedrošināšana, bet arī informēšana par praktiskām darbībām, kuras vecāki mājās varētu realizēt, lai sekmētu sava bērna izglītību un attīstību. Šī gada “Tējas vakara” tēmas bija “Atbildība. Plānošanas un darba organizēšanas prasmes.” Šajā tikšanās reizē speciālā pedagoģe stāstīja par jau iepriekšējā mācību gadā ieviestu, bet šajā gadā praktiskajā darbā pilnveidotu atbalsta pasākumu, proti, pagarināto dienas grupu skolēniem, kuriem nepieciešama palīdzība. Ikviens skolēns var griezties pie speciālās pedagoģes, lai pārliecinātos par savu sekmju stāvokli un nepieciešamības gadījumā sastādītu plānu konsultāciju apmeklējumam un sekmju labošanai.
Vecāki tika mudināti regulāri pārskatīt ierakstus un skolēnu sekmes E-klasē, lai viņi būtu informēti par savu bērnu mācību procesu. Tādējādi vecāki saviem bērniem apliecina, ka bērns viņiem nav vienaldzīgs, ka viņi interesējas par to, kas ar skolēnu notiek. Tika uzsvērta nepieciešamība skolēnu-vecāku-skolas (tajā skaitā, atbalsta personāla) regulārai sadarbībai, lai grūtības tiktu risinātas nekavējoties. Jo sevišķi svarīgas ir vecāku un skolas vienotas prasības. Lai skolēns saprot, ka gan mājās, gan skolā no viņa tiks sagaidīts viens un tas pats, ka nebūs iespēju dažādām atrunām.
Skola nodrošina mācību procesu, taču vecāki ir tie, kam jāparūpējas par to, lai skolēnam uz skolu būtu līdzi nepieciešamie mācību līdzekļi, vecākiem jānodrošina atbilstoša darba vide mājās un sabalansēts atpūtas un darba režīms, kā arī jāuzrauga, lai bērns vakaros izpildītu mājasdarbus. Tas nenozīmē, ka vecākiem ir jāpiedalās mājasdarbu pildīšanā, gluži otrādi – pēc iespējas vairāk jāļauj bērnam darīt visu pašam (arī ikdienas pienākumus mājās), taču ir nepieciešama vecāku klātbūtne, lai bērns saprot, ka viņš nav viens.
Skolas psiholoģe Diāna Aldersone uzsvēra, ka bērniem nepieciešamas robežas. Caur robežām bērns jūt, ka viņu mīl un viņš ir vajadzīgs. Vecākiem nevajadzētu aizmirst par hierarhiju – vecāki ir tie, kuri pasaka, ko drīkst vai nedrīkst. Diemžēl, mūsdienās aizvien vairāk saskaramies ar to, ka vecāki jau sākumskolā atzīst, ka vairs netiek galā ar savu bērnu. Arī psiholoģe uzsvēra, ka vecākiem nevajadzētu darīt lietas bērnu vietā, kas patiesībā tādā veidā kavē bērna attīstību. Nevajadzētu vest uz skolu mājās aizmirstus sporta tērpus un mācību piederumus. Bērnam pašam ir jāsaskaras ar realitāti, kas notiek, ja kaut ko ir aizmirsis vai nav sagatavojis mājas darbu.
Vecākiem tika lūgts katram sev atbildēt, vai bērns apmeklē kaut vienu ārpusstundu nodarbību, vai bērnam ir kāds hobijs vai mīļa nodarbošanās. Tas ir svarīgi, jo tādā veidā bērns tiek galā ar ikdienas nogurumu, stresu, pārdzīvojumiem. Šī nodarbošanās var turpmākajā dzīvē izveidoties par patīkamu papildus nodarbi. Īpaši tas attiecas uz bērniem, kuriem ir grūtības kādos mācību priekšmetos, kas var radīt bērnā zemu pašvērtējumu. Tad patīkamā nodarbe visticamāk būs kaut kas, kas padodas un tādā veidā kompensēs sajūtu, ka skolā ne vienmēr viss labi izdodas. Līdz ar to grūtos brīžos vai pusaudžu gados bērns nemeklēs citas nodarbes, kas nebūs vēlamas, piemēram, alkohola lietošana, smēķēšana u.tml.
Sarunas turpinājumā psiholoģe skaidroja, ka daudziem bērniem mācīšanās grūtības ir saistītas ar lasīšanas traucējumiem, kam pamatā mēdz būt mazs vārdu krājums. “Vecāki, runājiet ar saviem bērniem,” uzsvēra psiholoģe. Tādā veidā tiks “nošauti vairāki zaķi uzreiz”, iegūta emocionālu tuvību ar bērnu, un jo vairāk tiks runāts, jo bagātāks vārdu krājums būs bērniem.
Pēc psiholoģes novērojumiem bērns mācībām piešķir tik lielu vērtību, cik lielu nozīmi tam piešķir ģimenē. Protams, vērtīgi ir noklausīties kādu lekciju par mācību motivāciju, bet tik un tā galvā motivācija bērnam mācīties ir viņa vecāki. Ja vecākiem nebūs intereses, kā bērnam klājas skolā, tad bērnam nav priekš kā censties. Protams, nevajadzētu aizmirst par bērna individuālajām spējām un uzstādīt pārmēru augstas prasības, bet tāpēc skolā ir atbalsta komanda, kura palīdzēs saredzēt grūtības un norādīs uz bērna stiprajām pusēm, kā arī izstrādās individuālu mācību plānu.
Šogad pirmo gadu Salacgrīvas vidusskolā strādā sociālā pedagoģe Aiva Berdaškeviča, kura informēja par saviem novērojumiem sekmju jomā. Kā sarunās atzinuši paši skolēni, sekmju līmenis vairs nav tik stabils un lielākoties pazeminās sākot ar 5.klasi, jo tad vairs nav viena skolotāja, kas māca vairākus mācību priekšmetus un kontrolē. Sākot ar 5. klasi skolēnam ir vairāk pašam patstāvīgi ar visu jātiek galā. Sociālā pedagoģe atgādināja vecākiem, ka bērnam mājās ir jābūt pienākumiem, par kuriem pats bērns ir atbildīgs. Ļoti būtiski ir paslavēt bērnu par katru darbiņu, ko viņš paveicis, par katru labo atzīmi utt. Šīs tikšanās laikā arī speciālā pedagoģe uzsvēra: “Nedariet, vecāki, bērnu vietā. Esiet blakus, atbalstiet, palīdziet mācībās. Mīļie vecāki, esiet bērnam pieejami sarunai un pavadiet vairāk laika kopā ar saviem bērniem.” Visbiežāk bērna uzvedības modeļi veidojas ģimenē, taču, ja radušies kādi sarežģījumi, palīdzību vecāki var saņemt skolā. Vecāki tika aicināti nākt uz skolu, sazināties ar klases audzinātajiem vai atbalsta personālu dažādu grūtību gadījumos, bet sarunu nevajadzētu atlikt, lai problēmas pārlieku nesamilztu.
Sekmīgam mācību procesam ļoti būtiska ir sadarbība. Tādēļ uz sadarbību, dārgie vecāki, skolēni, skolotāji un atbalsta personāla pārstāvji!
Sagatavoja Agnese Gromova-Ķūrena, speciālā pedagoģe
