Skolotāji, tie ir kā akas, no kurām var smelties zināšanas, pieredzi, mīlestību, sirds siltumu un idejas. Būt par Skolotāju nenoliedzami ir sūtība vai nolemtība, jo liktenis tik atbildīgu un grūtu darbu uztic garā stiprākajiem un dvēselēs bagātākajiem cilvēkiem, kas spējīgi būt par iedvesmas un jaunrades avotu, kas ir aicināti saglabāt sevī un bērnos vēlmi palūkoties aiz apvāršņa maliņas.
Ziemassvētkos Salacgrīvas vidusskolas sākumskolas skolotāji sniedza mazu brīnumu – pašizgatavotu piparkūkas sirdi, pensionētajiem Salacgrīvas vidusskolas sākumskolas skolotājiem – sk. R. Liepiņai, sk. M. Lindei, sk. Dz. Gīzei, sk. R. Vinterei, sk. L. Bergšteinei, sk. V. Puriņai, sk. V. Brīnumai. Mazo dāvaniņu saņēmējas bija patīkami pārsteigtas par parādīto uzmanības un cieņas apliecinājumu. Kādai no skolotājām tas varbūt pat bija kā īsts Ziemassvētku brīnums, kas aizkustināja no visas sirds. Bet sākumskolas skolotājiem piemīt kaut kas īpašs, kāda dzirkstelīte, kura neapdziest visa mūža garumā. Arī mūsu skolas pensionētās sākumskolas skolotājas saglabājušas savu radošumu, darbošanās kāri, sirsnīgumu, vēlmi teikt labus vārdus. Skolēnu Pavasara brīvdienu nedēļā skolā tika mīļi gaidītas visas cienījamās bijušās kolēģes, kādam no mums arī bijušās audzinātājas, kuras šoreiz bija sagādājušas pārsteiguma brīžus mums. Katra skolotāja no pensionēto skolotāju rokām saņēma gan ziedus, gan no pašu sagatavotās piparkūku mīklas izceptus cepumus, skaisti iesaiņotus, ar jaukiem klāt pieliktiem dzejnieku vārdiem. Un tad vēl torte! Bet katra no viešņām saņēma 2.a klases skolēnu pagatavotos Lieldienu zaķīšus. Gaisā virmoja liela sirsnība, sprēgāja humors. Visiem likās, ka tik daudz gribas pateikt, pastāstīt. Bijušie skolotāji seko līdzi pašreiz notiekošajam, jo kādam skolu apmeklē mazdēls, mazmeita vai mazmazdēls, mazmazmeita. Skolotāji dalījās iespaidos par agrākajiem laikiem, mācīšanas iespējām un veidiem. Tagadējie skolotāji klausījās ar interesi, kā bijis jāpārdzīvo dažādas situācijas, kuras tagad liekas pat neticamas, vai tiešām tā varēja notikt. Smiekli mijās ar asarām, jo stāstījumos bija pietiekami daudz arī dramatisma. Katrai no viešņām bija savs atmiņu stāsts. “Kad mēs strādājām, mums maksāja tikai par stundām. Par burtnīcu labošanu, audzināšanu un ārpusskolas darbu – neko,” atceras bijusī pedagoģe. “Man darbs ļoti patika, tādēļ bija žēl iet pensijā, taču jāprot laikā atkāpties,” atzīst kāda cita bijusī skolotāja. Skolotājas Rasma Liepiņa un Maiga Linde atceras, ka, aizejot pensijā, vēl gadiem bija jāpalīdz “aizpildīt robus”, jo pedagogu pietrūka. Kādas gan komisijas un pārbaudes nav bijušas pārdzīvotas! Kādos apstākļos ir bijis jāstrādā! Stāstījums sekoja stāstījumam. Kāda atcerējās izsūtīšanu, kāda- ceļojumu uz Ameriku, kāda gluži pretēji-to, ka netika izlaista no Latvijas. Tik dažādi piedzīvojumi, pārdzīvojumi! Bet sirmās kundzes ir saglabājušas optimismu, pozitīvas emocijas, kuras tikšanās laikā pietika arī visām mums- tagad strādājošām Salacgrīvas vidusskolas jaunāko klašu skolotājām. Mums tā bija dzīva vēstures stunda par mūsu skolu, kurai šogad atzīmēsim 95 gadu jubileju, jo netrūka atmiņu par skolas ikdienu, klašu telpām, skolēniem. Skolotāja Dzidra Gīze iepriecināja visus ar savas mazmazmeitiņas uzrakstītu dzejoli par skolu, par savu skolotāju. Atmiņu stāsti sekoja cits citam. Smaržoja piparmētru tēja un kafija, kopīgi apēsta atnestā torte. Atmiņās dalījās skolotājas Rasma Liepiņa, Maiga Linde, Dzidra Gīze, Valija Puriņa, Rita Vintere, Viktorija Brīnuma un Lidija Bergšteine. Secinājām, ka šādas tikšanās reizes ir nepieciešamas abām pusēm. Vairākās vietās Latvijā ir Pensionēto skolotāju klubiņi. Mūsu pensionētie skolotāji veido savas neformālās draugu kopas, lai biežāk tiktos. Arī Salacgrīvas vidusskola svētku reizēs neaizmirst savus bijušos pedagogus, kuri šobrīd ir pelnītā atpūtā. Skolotāji ir gaidīti skolā 1.septembrī, tiek sveikti svētku reizēs. Bet šādas tikšanās reizes ar pensionētiem skolotājiem, kad nav svētki, varētu veidoties kā tradīcija. Daloties pieredzē, savās emocijās, ieguvēji bija visi. Paldies mūsu viešņām par kopīgi pavadīto pēcpusdienu! Mēs-Salacgrīvas vidusskolas sākumskolas skolotājas esam pateicīgas par šo dienu un ceram, ka tā bija kalendārā neierakstīta svētku diena arī mūsu viešņām.
Salacgrīvas vidusskolas sākumskolas skolotāja Lolita Valaņina
