Latviešu kultūra un tās mantojums ir ļoti plašs un skaists. Latviešu kultūrā ir daudz svinamo dienu, un viena no tām ir ilgāks laika posms – veļu laiks.Veļu jeb dieviņu laiks iestājas tumšajos rudens vakaros un parasti ilga no Miķeļiem – 29. septembra līdz Mārtiņiem – 10. novembrim, taču dažādos novados šis periods bija atšķirīgs. Senie latvieši ticēja, ka veļu laikā aizgājušo senču gari, kurus dažādos novados sauca par veļiem, velēniešiem un citos vārdos, nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Ļaudis teicās redzējuši veļus kā miglu, kā kamolus veļamies. Veļi apskatījušies, kā piederīgie dzīvo, noklausījušies, ko viņi runā, un dažiem iečukstējuši labus padomus. Veļu laikā mums apkārt ir miers, jo ārā jau paliek vēsāks laiks un sāk līt lietus, lapas jau ir nodzeltējušas un apklāj zemi un varbūt tāpēc šis ir vispiemērotākais laiks, lai varētu parādīties veļi un palīdzēt cilvēkiem pārciest drūmo laiku.
Tumšais laiks pirms ziemas saulgriežiem ir laiks, kad veļu valstība pienāk vistuvāk zemei. Ne velti senie latvieši šos neomulīgos vakarus pavadīja, minot mīklas, sacerot pasakas. Mīklu minēšana simbolizēja gaismas atdzimšanu, tumsas spēku pieveikšanu un saules uzlekšanu. ”Ļaudis bija laimīgi vakaros, kad, aizdedzinājuši mājas lampiņas un iesprauduši mūra augšās degošus skalus, mazus darbus darīdami, tie varēja klusu sarunāties, jo bija pienācis lielais veļu laiks, kur visi āri bija pilni mirušo dvēselēm,” tā E. Virza rakstīja par „Straumēniem”.
Mēs –skolotāji varam runāt par šo veļu laiku ar skolēniem diezgan daudz, bet tomēr mēs par to zinām ļoti maz, jo par to esam lasījuši tikai grāmatās, bet savām acīm to neesam redzējuši un izbaudījuši. Kā par to visu informēt 1.-4. klašu skolēnus? Salacgrīvas vidusskolā liels palīgs skolotājiem ir Zenta Mennika, kura mums visiem palīdz labāk izprast latvisko dzīvesziņu, latviskās tradīcijas, tās nepazaudēt informācijas pārpilnajā ikdienā. Kopā mēs visi atzīmējām Miķeļdienu, bet tagad kārta izpratnes veidošanai par veļu laiku. Pirmais šāds pasākums notika 3.a un 3.b klasei. Kopīgi tika sakārtota telpa. Zentiņai ( tā sākumskolēni mīļi sauc Zentu Menniku) klusināti spēlējot kokli, skolēni un skolotāji apsēdās aplī. Tika aizdedzinātas uz skolēnu atnestajiem akmentiņiem noliktās svecītes. Sākās saruna par cilvēkiem,kuri nav vairs mūsu vidū, bet mums ir bijuši un vēl joprojām ir tuvi un mīļi. Skolēni, skolotāji dalījās savās atmiņās. Katrs varēja pateikt kaut ko jauku,sirsnīgu gan par vecvecmāmiņu,gan vecvectēvu, omītēm un opīšiem un vēl citiem radiniekiem. Skolēni atcerējās dziesmas, kuras viņiem iemācījuši aizsaulē aizgājušie mīļie cilvēki. Visi kopā tās arī nodziedājām. Bērni atcerējās labos darbiņus, kurus veikuši kopā ar šiem cilvēkiem. Tā atmiņu stāstījumi mijās ar dziesmiņām, Zentiņas skaidrojumiem par veļu laiku, un nemanot pagāja divas stundas. Skolēni nesteidzās doties prom, bet vēl sasēdās uz grīdas apkārt svecīšu liesmiņām. Ik pa brīdim pa logu iespīdēja kāds saules stars un arī tam atradām izskaidrojumu. Bērni vēl joprojām gribēja dalīties savās pārdomās, emocijās. Kādam acīs sariesās asaras, bet vienaldzīgo mūsu vidū nebija.
Es domāju, ka mums visiem kopīgi kaut mazliet izdevās izprast veļu laika būtību, un šie skolēni nākamajos gados uz jautājumu: „Kas ir veļu laiks?” neatbildēs,ka tas ir tad, kad mamma mazgā veļu. Pēc nedēļas šāds pasākums notiks arī ceturtajām klasēm. Liels paldies Zentai Mennikai!
Salacgrīvas vidusskolas skolotāja Lolita Valaņina
